Tweet

Pirms pāris dienām, meklējot bērnu vasaras augumam atbilstošas drēbes jaunajam mācību gadam, vienā no lielākajiem Latvijas lielveikaliem pievērsu uzmanību pielaikošanas kabīnītē ievietotam brīdinājuma uzrakstam. Uzraksts liecināja, ka, tā kā veikals nodrošina pielaikošanas iespējas, tad nopirktās drēbes, ja to izmērs būs neatbilstošs, veikalā vairāk nevarēs atdot atpakaļ un tās pret cita izmēra drēbēm nemainīs. Punkts. Apgalvojums tika pamatots ar kaut kādiem likumu un noteikumu paragrāfiem. Vispār jautājums par kļūdainiem pirkumiem vai brāķētu preču atdošanu atpakaļ dažādos Latvijas lielveikalos tiek risināts dažkārt pilnīgi atšķirīgi. Tas, ka viens nopietns tirgus dalībnieks nosaka pircējiem ļoti labvēlīgus standartus, pozitīvi ietekmēs visu tirdzniecības sistēmu. Ikvienam ir sava pieredze - varu dalīties ar savu. Atdot atpakaļ lielveikalā produkciju, kas ir pat ar defektu, dažkārt nav tik vienkārši. Vienā no lielveikaliem man nākamajā dienā pēc pirkuma atteicās apmainīt brāķētu datora ierīci, lai gan lielveikalu plauktā tieši tādas pašas, un iespējams, darba kārtībā esošas, preces par to pašu cenu bija pieejamas. Atteikums tika motivēts ar to, ka viņi uz vietas nevarot pārbaudīt, vai pārdotā prece ir vai nav brāķis. To varot noskaidrot tikai garantijas darbnīca. Ierīci lielveikals savāca, bet prece bez defekta man tika izsniegta tikai pēc nedēļas. Oficiālā ES standarta minimālā garantija ir divi gadi. Kad pēc liela pirkuma atklāju, ka viena Ķīnas ražotāja LED spuldzes nosprāgst dažu dienu, ilgākais, pāris mēnešu, laikā, tad noskaidrojās, ka veikals nosprāgušas spuldzes vēlas mainīt pret tā paša ražotāja draņķībām. Tā kā es kategoriski atteicos vienus brāķus nomainīt pret citiem, bet lielveikals nevēlējās atmaksāt naudu par pirkumu, tad piekritu lielveikala piedāvājumam naudas summu par brāķa precēm iztērēt, pērkot jebkuru citu lielveikala preci. Kādu pusgadu LED brāķus liku kaudzītē. Kad radās kāda vajadzība pēc saimniecības precēm, vedu brāķus uz lielveikalu un saņemto kompensāciju tērēju par citiem pirkumiem. Tā kā lielveikals bija blakām manai darbavietai un šī sistēma īpašas problēmas man nesagādāja, tad pusgada laikā atbrīvojos no visiem brāķiem bez īpašiem zaudējumiem un Patērētāju tiesību aizsardzības centram nesūdzējos. Tiesa, saskaroties ar grūtībām Latvijas lielveikalos, lai atdotu nopirktu preci vai to samainītu, es ar skumjām un nostalģiju atcerējos ASV pavadīto laiku. Gigantiskā atšķirība starp Amerikas un Latvijas lielo lielveikalu ķēdēm ir atšķirīgajā attieksmē pret pircēju impulsīvajiem pirkumiem. Amerikas lielajos veikalu tīklos nopirkto preci var atdot atpakaļ, saņemot pilnu pirkuma vērtību ar Latvijas apstākļiem pilnīgi neiespējamu pamatojumu. Viens no atļautajiem pamatojumiem bija «pircēja nožēla». Ja cilvēks veikalā iekāroja kādu preci, bet, to nogādājis mājās, aptvēra, ka tā viņam ir par dārgu vai ir pilnīgi nevajadzīga, tad tas bija pietiekams pamatojums, lai preci atdotu un saņemtu naudu atpakaļ. Protams, prece nedrīkstēja būt lietota un bija jāsaglabā čeks un iepakojums. Salīdzināt Latvijas lielveikalu standartu ar Amerikas kapitālismu ir, kā totalitārismu salīdzināt ar demokrātiju. Šīs atmiņas un asociācijas manī uzvirmoja, kad, paņēmis rokā tikko saņemto IKEA katalogu, atšķīru vienu no pēdējām lappusēm un izlasīju noteikumus par preču atgriešanu. Teikums, kas IKEA katalogā mani visvairāk fascinēja, skan šādi: «Tiesības anulēt pirkumu. Tev ir iespēja pārdomāt. Lai saņemtu atmaksu pilnā apmērā par iegādātu preci, 90 dienu laikā pēc pirkuma atdod mums šo preci nelietotu un oriģinālā iepakojumā, uzrādot pirkuma čeku.» Šo teikumu nepārspēja pat seši IKEA garantētie preces darba mūža standarti (2, 3, 5, 10, 15 un 25 gadu garumā). Kad izlasīju noteikumus par pirkuma anulēšanu, atcerējos, kā es uztvēru dažādus aprakstus par IKEA ienākšanu Austrumeiropas zemēs. Kad lasīju frāzes, ka IKEA ienākšana pašos pamatos mainīja tirdzniecības sistēmu attiecīgajā valstī, es biju pārliecināts, ka tas vienkārši ir bezkaunīgs mārketings. Vai nu nekritiski žurnālisti pārrakstīja visu, kas bija iekļauts paziņojumā presei, vai arī, ka tā ir apslēptā reklāma un raksti ir nopirkti. Tagad izskatās, ka, iespējams, es kļūdījos, un šādi apgalvojumi bija patiesi. Ja zemēs, kurā lielveikalu īpašnieki ir izlobējuši veikalniekiem ļoti izdevīgus, bet pircējiem ļoti neizdevīgus standartus, ienāk lielveikals, kas nosaka ļoti augstus un pircējiem izdevīgus standartus, tad tas patiešām radikāli ietekmē tirdzniecības vidi attiecīgajā zemē. Tas, ka viens nopietns tirgus dalībnieks nosaka pircējiem ļoti labvēlīgus standartus un tos ilgstoši ievēro, viennozīmīgi pozitīvi ietekmēs visu tirdzniecības sistēmu un nāks par labu ikvienam no mums. Es ceru, ka konkurence piespiedīs arī citus lielveikalus noteikt standartus, kas jau desmitiem gadu ir spēkā Amerikā un kuri attīstītajās zemēs šķiet kā paši par sevi saprotami.