Tweet

Dažas dienas pabraukāju pa Latgali. Biju pārsteigts, uzzinot, ka 18 no 19 Latgales pašvaldībām piedzīvojušas ienākumu samazinājumu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Kopsummā – par 6,1 miljonu eiro. Latvijas Pašvaldību savienība vēsta, ka Viļānu novadā ieņēmumu samazinājums ir 361 tūkstotis (par 9,8%), Aglonas novadā - 201 tūkstotis (9%), Zilupes novadā - 184 tūkstoši (9,7%), Krāslavas novadā - 763 tūkstoši (7,6%), Viļakas novadā - 184 tūkstoši (5,6%) eiro… Ļoti krasi uz to reaģējis ilggadējais bijušais Balvu novada pašvaldības vadītājs Andris Kazinovskis. Viņš uzskata (Vaduguns, 10.08.2018.) - pierādījums tam, ka valdībai un koalīcijas partijām «nospļauties uz laukiem un Latgali, ir 2015. gada 4. jūnijā Saeimā pieņemtais jaunais Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likums. Lai gan izlīdzināšanas likumam jābūt vienam no mehānismiem, kas mēģina samazināt atšķirības starp bagātajām un nabadzīgajām pašvaldībām, tomēr jaunais likums paredz valsts dotācijas pārdali par labu lielākajām pilsētām.» Proti - uzzinājis par šo samazinājumu, atcerējos, kādu reakciju pirms pieciem gadiem radīja reģiona izaugsmei veltītais Latgales rīcības plāns. Tas šķēla gan Latviju, gan Latgali (pretstatot lielos centrus mazajām pašvaldībām). Nu atkārtojas kas līdzīgs. Lai arī Latgales stratēģijas 2030 lielā mērķa definīcija («panākt straujāku reģiona ekonomisko attīstību, lai celtu cilvēku ienākumus, saglabātu un vairotu Latgales bagātīgo potenciālu un padarītu Latgali par pievilcīgu dzīves vidi arī nākamajām paaudzēm»), manuprāt, skaidri atklāj, ka bez principa Vienoti Latvijai! uzturēšanas šis mērķis nebūs sasniedzams, augšminētais liecina, ka valsts vara atkal apzināti (!) novēršas no izlīdzināšanas par labu noplicināšanai. Jo vairākās pašvaldībās šis ieņēmumu samazinājums iespaidos ne tikai stratēģisko mērķu sasniegšanu, bet arī ikdienu (no iespējas salabot savus ceļus līdz iespējai dot skolas bērniem pusdienas). Taču - arī fakts, ka no 119 pašvaldībām tikai 15 ir finanšu donori, bet 104 arvien ir naudas saņēmējas, liecina gan par to, ka izlīdzināšanas sistēma nav bijusi pietiekami efektīva, gan arī par to, ka valsts, valsts budžeta piesaiste šai izlīdzināšanai ir pārlieku pasīva. Daži donori uzskata, ka esošā sistēma, ka šī izlīdzināšanas «haļava» nemotivē pašvaldības palielināt savus nodokļu ieņēmumus, piesaistīt investorus u.tml. Kaut gan pašvaldības, kurās biju, spēja pamatot savas iniciatīvas visai pārliecinoši (piemēram, drīz piedāvāšu NRA publicēt mūsu sarunu ar Līvānu pašvaldības vadītāju Andri Vaivodu). Taču izlīdzināšanas resursi ir tām nepieciešami. Un - principā es uzskatu, ka valsts varai, valdībai un Saeimas koalīcijai ir vienreiz jāizbeidz šī sazin no kā radušos kompleksos un aizspriedumos balstītā attieksme pret Latgali. Es uzskatu, ka tikai šāda attieksme ir iemesls tam, ka periodiski uzpeld Latgales autonomijas ideja, Latgales kā potenciāli separātiska reģiona ievietošana Eiropas kartē, vēlme noteikt Latgales attīstību ar speciālu likumu u.tml. Minētā centrālās varas attieksme nav tikai manas iedomas. To pamanījuši arī daži ievērojami latgalieši. Un - ne tikai latgalieši. «Man nav sajūtas, ka Latvijas attīstība bijusi pareiza un taisnīga. Ja mūsu Latvijas elite nespēj iestāties par latgaliešu kultūru, tās attīstību un valodas jautājumu, tad manā ieskatā provinciāla ir nevis Latgale, bet mūsu elite.» (Viesturs Kairišs) «Tāpat kā pirms kara, arī šodien Latgale ir nabadzīgākais Latvijas reģions. Vairāk nekā 25 gadu laikā valsts nav vēlējusies šeit ieguldīt kaut cik vērā ņemamas investīcijas, sakārtot infrastruktūru. (..) Par varas attieksmi pret Latgali liecina arī fakts, ka daudzviet Latvijas pierobežā iedzīvotājiem nav iespējams skatīties Latvijas Televīziju vai klausīties Latvijas Radio. Rīgas politiķi ir pametusi šos ļaudis svešu valstu informatīvajai apstrādei, tā pierādot, ka Latgales cilvēki tiem vajadzīgi vien reizi četros gados - vēlēšanu laikā.» (Ervīns Jākobsons) «Mums ar Latvijas valsts atbalstu ir apzināti jāiet uz to, lai latgaliskais nebūtu tikai pašdarbība, svētku vai modes lieta uz negaru laiku. Tāpat kā jāiet uz novadu mācību stundu, lai mūsu bērni zinātu, no kā viņi ir cēlušies. Latgaliskais un latviskais - tās nav pretnostatāmas vērtības.» (Anna Rancāne) Un arī mūsu laikos es uzsvērtu visai Latvijai būtisko, ikvienā attiecību kontekstā lietojamo, Franča Kempa savulaik teikto pašcieņas atziņu: «Par zemākiem mēs palikt negribēsim. Tikai kā līdzīgs ar līdzīgu.» Vienoti Latvijai!