Tweet

Ar partiju izvirzīto premjeru kandidātu debatēm portālā Delfi ir iesācies priekšvēlēšanu nopietno debašu cikls. Nosaucot debates par nopietnām, šoreiz ar to domāju tieši partiju līderu uzstāšanos konfrontējošā gaisotnē, jo tieši tādās atsedzas politisko partiju būtība. Programmās var sarakstīt visu ko, bet tieši partiju līderu prasme šīs savas programmatiskās nostādnes aizstāvēt liecina par katra politiskā spēka patieso varēšanu. Ko šīs debates atklāja? Pirmām kārtām kvalitatīvo atšķirību starp pirmā trijnieka premjerlīgu un otrās līgas spēlētājiem. Lai ko par katru no viņiem atsevišķi varētu teikt (un ko teikt ir), tomēr, skatoties debates, nevarēja neievērot, cik saturiski pārāki pār saviem oponentiem bija Māris Kučinskis, Roberts Zīle un Krišjānis Kariņš. Vienam otram negaidīts varēja likties vājais Arta Pabrika sniegums. Galu galā viņš ir Latvijas politikas veterāns, bijis ilggadējs aizsardzības un ārlietu ministrs vairākās valdībās pēc kārtas. Acīmredzot nobalansēt starp Attīstības sponsoru interesēm un pariešu kreisajām idejām nenākas viegli. Man personīgi viņa nepārliecinošā uzstāšanās nebija pārsteigums, jo Pabriks tik daudzas reizes ir mainījis politiskās partijas, ka jau sen skaidrs, ka viņš ir izteikts konjunktūrists ar politiķim pārāk lunkanu mugurkaulu. Ne velti Valsts prezidents Andris Bērziņš divreiz noraidīja viņu kā Vienotības izvirzīto kandidatūru premjera amatam. Nav šaubu, ka prezidentam bija nopietni iemesli, kāpēc nostāties striktā opozīcijā pret tolaik vadošo Latvijas politisko spēku. Toties visā savā krāšņumā debatēs izpaudās Jaunās konservatīvās partijas (JKP) izvirzītais premjera kandidāts Jānis Bordāns. Viņš izrādījās vēl lielāks bļauris nekā ar histērisku uzvedību pazīstamie viņa partijas biedri Juta Strīķe un Juris Jurašs. Ja kādam vēl bija šaubas par JKP kā nelīdzsvarotu histēriķu komandu, tad Bordāna kliegšana studijā šīs šaubas izgaisināja galīgi. Cenšoties pārbļaut KPV LV premjera kandidātu Aldi Gobzemu, Bordāns nodemonstrēja tādu debašu kultūru, kura labi pazīstama Krievijas TV kanālos, kur viens otru nemitīgi pārtrauc un «uzvarētājs» ir tas, kurš skaļāk bļauj. Nav šaubu, ka gan Bordānam, gan Gobzemam ir un būs zināms fanu pulks. Nav runa par atbalstītājiem, bet tieši faniem, no vārda fanātiķis. Tas ir, cilvēkiem, kuriem viss, ko dara viņu elks, šķiet izcilības un nekritiskas sajūsmas vērts. Pats Gobzems savu attieksmi pret «faniem» precīzi raksturoja LTV raidījuma De facto publicētajās telefona sarunās ar Artusu Kaimiņu: «Man arī likās, ka cilvēkiem baigi vajag izmaiņas. Nav tā. Tā visa ir ilūzija, nevajag viņiem neko. Viņiem vienīgais sestdien ir piedzerties, un ka viņiem ir kotlete. Vairāk viņiem neko nevajag.» Patiešām viss viņiem ir ilūzija, un vislielākā ilūzija ir pats Gobzems ar Kaimiņa partiju. Ja nu kaut kas nav ilūzija, tad tā ir Kaimiņa atklāsme par pašu Gobzemu tajā pašā telefonsarunā: «Vienīgais blēdis, ar ko es esmu sastrādājies, esi tu.» Protams, Kaimiņš arī šajā gadījumā ierasti melo, jo viņa sadarbība ar citu, daudz lielāka mēroga blēdi - Šveices advokātu, Latvijas Ģenerālprokuratūras uzticības personu Rudolfu Meroni, nav noliedzama. Ja par Gobzemu un Kaimiņu šaubu vairs nav nevienam kaut cik saprātīgi domājošam Latvijas pilsonim, tad ar Bordānu un viņa JKP ir nedaudz citādāk. Ir samērā daudzi, kuri no tiesas tic, ka «JKP ir vienīgā lielā partija, kas nav sasmērējusies, un tās līderi sevi parādījuši kā godprātīgus un patriotiskus cilvēkus - īstus politmafijas disidentus». Šādi var domāt cilvēki, kuri paši nekad neko (pat triju cilvēku kolektīvu) nav vadījuši un paļāvušies citus vērtēt nevis pēc darbiem, bet vārdiem. Žurnālists, ilggadējs Latvijas Radio vadītājs Dzintris Kolāts Bordāna uzvedību debatēs novērtēja ar šādu ierakstu tviterī: «Bordāna kungs nevar būt liels priekšnieks. Tik viegli izprovocēties uz brēkšanu, to taču katrs tagad izmantos... vai nu neviens netrenē, vai nevienu neklausa.» Cita Bordāna partijas lokomotīve, Juta Strīķe, arī vienmēr gribējusi būt pirmā, taču tikai aiz kāda cita, kuru var gānīt par pašas neizdarībām. Ir tāda cilvēku kategorija, kuri paši neko daudz izdarīt nevar un negrib, bet uz citu kritizēšanu varen naski. Sabiedrībā arī šādi cilvēki ir vajadzīgi, un varbūt pat Saeimā tādiem ir sava vieta, taču tie nekad nebūs tie, kas reāli kaut ko cels un veidos. Tie ir bļauri, kuri stāvēs malā un ar pīpi zobos dos «gudrus padomus». Pirmās premjeru debates ļoti skaidri parādīja, kuri politiskie spēki ir darītāji un kuri tukšdir…ji.