Tweet

Juris Putriņš atrakstīja man vēstulīti: «Sveiks, Viktor! Nupat notiekošais man kārtējo reizi atgādināja par tā saucamo nevēlamo personāliju sarakstu. Atceros, ka pirms Agenda21 likvidācijas runāju ar vairākiem Rīgas domes komiteju vadītājiem. Veseli divi no viņiem man lika saprast, ka esmu iekļauts nevēlamo personāliju sarakstā. Tāpat bija ar Arvīdu Ulmi - par to man jautrā prātā pirms gadiem 15 izstāstīja viens no tā laika prokuroriem. Bet pats neticamākais, ka tas turpinās arī tagad. Un te šonedēļ mani īpaši pārsteidza nacionāļi, kas vienbalsīgi nobalsoja pret Arvīdu. Manuprāt, tas vienkārši ir gļēvums, un godīgi: man kauns par nacionāļiem - viņi apkauno ne tikai sevi. Ko teiksi, Viktor?» Ko es teikšu, Juri? To, ka mani bezmaz vai skumji sasmīdināja nupat paustais Drošības policijas (DP) priekšnieka Normunda Mežvieta apgalvojums, ka VDK kartotēkas publiskošana «var radīt zināmus riskus nacionālajai drošībai». Tāpat kā SAB priekšnieka Jāņa Maizīša vēstījums, ka šo publicēšanu «var izmantot nedraudzīgās valstis». Sasmīdināja tāpēc, ka šāds refrēns atkārtojas jau gandrīz 30 gadus. Savu pirmo tekstu, ka čekas maisu saturam jātop atklātam, es publicēju kaut kad deviņdesmito gadu sākumā. Un mani pilnīgi nesatrauca tas, vai es esmu tajos maisos vai neesmu. Jo, neraugoties uz saviem «pareizajiem» darbiem, neesmu ne stučījis, nedz arī līgts stučīšanai. No tādiem darbiņiem mani atradināja mana institūta puikas, un viens no maniem garīgajiem skolotājiem, jau 1940. gadā uz lēģeriem aizsūtītais, nekad savu vainu neatzinušais Latvijas vecticībnieks - mans sievastēvs, kuri (un nevis kāds latvietis) mani apgaismoja, kas bijusi čeka un kas noticis ar Baltijas valstīm. Arī tāpēc 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas arvien noslepenotie čekas maisi man šķiet tik vien kā politisku vājinieku uzturēts resurss, grūstoties ap varu. «Riskus valsts drošībai» šodien var radīt nevis čekas maisu satura publiskošana, bet gan manipulēšana ar šo teju trīsdesmit gadus neatkarīgā valstī noslepenoto okupācijas režīma faktu. Ak, to izmantos mūsu nelabvēļi! Uz priekšu! Tā viņi atmaskos tikai paši sevi. Savu piekritību noteiktai uzskatu, cilvēku uztveres sistēmai, savu iesprūšanu pagātnē. Šai pagātnes slimībai, līdz ar vēl dažām līdzīgām, ir jātop reiz izslimotai. Es neteicu, ka šai maisu atvēršanai būtu jāuzliek cilvēkam kāds publisks zīmogs. Jā, būtu labi, ja tur klāt būtu arī zinātnisks komentārs. Bet - atkal jautājums, kas tad liedza atbilstošām institūcijām (VDK dokumentu izpētes komisijai, SAB...) to visai ilgajā pastāvēšanas laikā šādu komentāru radīt? Bet pats publicēšanas fakts nav iemesls kādiem cilvēka ierobežojumiem. Ja DP par kādu no šiem cilvēkiem ir sakāms kas vairāk, lai dara savu darbu. Nevis, abstrahēti runājot par valsts drošību, faktiski piesedz kādus, kurus politiskajai konjunktūrai šajos maisos nav vēlams atsegt. Uzzinājis to, ko tagad melš par Arvīdu Ulmi, Valdi Atālu vai Jāni Rokpelni vai ko viņi paši melš, nesākšu viņus mazāk cienīt. Juris savā grāmatā Zem šo debesu smaguma (2016.) citē Arvīda atbildes vēstuli tā laika Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kurā teikts: «Atbildot uz Jūsu vēstuli, paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.» Juris grāmatā raksta, ka «tad, kad uzpeld tādas satraucošas tēmas kā čekas maisi, pedofilija u.tml., kas izraisa sabiedrības lielākās daļas patiesu sašutumu, politiskās un ekonomiskās varas aizkulisēs tiek veikti pārkārtojumi, no kuriem sabiedrības uzmanība jānovērš. Dažas dienas pēc čekas maisu uzpeldēšanas Latvijas valdība lauza igauņiem doto solījumu par vienotu nostāju Krievijas armijas virsnieku statusa jautājumā, noslēdzot ar Krieviju cita satura vienošanos, nekā solīts. Tas toreiz palika nepamanīts.» Un šis «triks» joprojām ir viena no mūsu priekšvēlēšanu «tehnoloģijām». Diemžēl - ne Arvīda situācija, ne apiešanās ar maisiem kopumā man nav vienīgie avoti, kas pieļauj domu, ka valstī pastāv savdabīga vecā režīma «resursu» izmantošana šodienas varas ērtību nodrošināšanai. Čekas maisi un to nepublicēšana šajā sistēmā ir tikai viens elements. No vairāk nekā divdesmit gadu laikā man sūtītām cilvēku vēstulēm, dokumentiem, kuri vai nu saistībā ar pašu autoru, vai viņu piederīgo likteņiem skāruši līdzīgas tēmas, es varētu salikt grāmatu. Un pēdējais teikums tajā varētu būt: Latvijas vara joprojām nav spējīga godīgi un atklāti pašdefinēties, nav spējīga ar patiesību un atklātību nogriezt nabas saiti, kas to tur pagātnē.