Tweet

Skatoties, kā «jaunie» politiķi mokās ar koalīcijas veidošanu, un redzot, cik lēni un neveikli viņiem tas sanāk, «vecie» politiķi apmierināti berzē rokas – nu, rādiet, jaunuļi, ko protat, bet mēs pasēdēsim malā, pasmiesimies, un tad jau jūs paši nāksiet lūgt padomu. Kad ilggadējam ZZS vadonim Augustam Brigmanim televīzijas žurnālists jautāja, ko viņš kā pieredzējis politiķis ieteiktu jaunajiem politiķiem tagad darīt, Brigmanis pasmaidīja un atteica: «Kā pieredzējis politiķis neteikšu.» Doma, ka politikā maz pieredzējušiem iesācējiem jādod iespēja pastūrēt, lai parāda savas patiesās «prasmes» un izgāžas, nav jauna. Labi atceros, cik priecīgs 2009. gada agrā pavasarī jutās Ainārs Šlesers. Viņam, tāpat kā daudziem citiem no toreizējās vecās koalīcijas, šķita, ka viņi, atdodot valdības grožus opozīcijai, ir meistarīgi apspēlējuši Jaunā laika naivuļus ar Valdi Dombrovski priekšgalā. «Šitā valdība pat pusgadu nenoturēsies,» prognozēja Šlesers, un viņam bija pamats tā domāt, jo krīze ar katru dienu padziļinājās. Tai ne tikai neredzēja galu, tai neredzēja kaut cik saprātīgu risinājumu. Taču vecie gudrinieki pārrēķinājās, un Dombrovskis premjera krēslā nosēdēja līdz pat 2013. gada nogalei, kamēr pa to laiku gan Šlesers, gan Tautas partija ar Šķēli un Kalvīti nogāja no politiskās skatuves. Šis Dombrovska piemērs liek skeptiski raudzīties uz ideju, ka iedosim tik tiem «muļķīšiem» parullēt un gan jau viņi izgāzīsies, un tauta novērtēs mūs kā «īstos meistarus». Politikā, tāpat kā sportā un popkultūrā, zvaigznes divreiz nelec. Protams, mēdz gadīties reti izņēmumi, taču tie tikai apstiprina likumu. Vai šī politiski vēsturiskā situācija pēc 13. Saeimas vēlēšanām varētu būt tieši šāds izņēmums? Lai labāk saprastu jaunās, maz pieredzējušo politiķu vadītās valdības nākotnes perspektīvas, jāatrod Dombrovska valdības panākumu atslēga. Ja mēs paskatāmies uz tā laika ekonomiskajiem rādītājiem, tad redzam, ka Dombrovskis kļuva par premjeru strauja ekonomikas kritiena sākumposmā un šis kritiens turpinājās vēl vairākus gadus, taču Dombrovska kā premjera reitingu tas tikpat kā neskāra. Gandrīz otrādi, jo vairāk Dombrovskis aicināja «konsolidēties», jo viņa popularitāte pieauga pēc Staļina parauga - ja dzīvai vistai noplūc spalvas, tad tā jo ciešāk spiežas pie zābaka stulma. Vai citas koalīcijas partijas ir gatavas jelkādā veidā atbalstīt šo JKP proponēto teroru? Dombrovska valdības popularitāte balstījās uz diviem fundamentāliem faktoriem - pirmkārt, viņam bija stabils sabiedrisko mediju atbalsts, un, otrkārt, viņam bija ļoti mērķtiecīgs un neiedragājams krīzes pārvarēšanas plāns caur jostu savilkšanu, taupības pasākumiem, proti, bēdīgi slaveno konsolidāciju. Šīs konsolidācijas gala punktā Dombrovskis bija nolicis daudziem visai kārdinošu burkānu - eiro ieviešanu. Eiro ieviešana nebija tikai naudas maiņa vai mūsu piesliešanās kaut kam finansiāli lielākam un ietekmīgākam. Tas daudziem bija apliecinājums mūsu spējai atgriezties Eiropā. Tajā Eiropā, no kuras mūs vardarbīgi 1940. gadā izrāva un kurā mēs vēl šobaltdien nejūtamies līdz galam piederīgi. Ja šodien runājam par «jaunajiem», tad ar to saprotam Jauno konservatīvo partiju (JKP) un KPV LV, jo Attīstībai/Par! jauna ir visai nosacīti. Ja Dombrovska veiksmes formulā ieliekam KPV LV, tad redzam, ka viņi veiksminiekiem nekvalificējas. Viņiem nav nedz mediju atbalsta, nedz konsekventas, mērķtiecīgas politiskās līnijas. Līdz ar to viņu premjera kandidāts Aldis Gobzems rīkotos netālredzīgi, ja patiesi par katru cenu censtos kļūt valdības vadītājs. Cits stāsts ir par JKP. Viņiem līdz pat pēdējam laikam bija zināms mediju atbalsts, kuru gan pašu muļķības dēļ viņi sāk strauji zaudēt, taču viņiem ir visai strikta, konsekventa līnija - visus «nepareizos» atlaist, iesēdināt, izolēt no darba sabiedriskajā sektorā, tajā skaitā medijos. Nav zināms, cik reāli ir stāsti par viņu sastādītajiem atlaižamo un iesēdināmo sarakstiem, taču tam nav nekādas nozīmes - ir šie saraksti vai nav. Atlaist, iesēdināt - tā ir viņu firmas zīme, viņu «konsolidācija», kas var atnest panākumus, jo tautai pie varas esošo publiska eksekūcija vienmēr un visos laikos izraisījusi neviltotu sajūsmu. No šāda aspekta JKP ir visai iespaidīgas perspektīvas. Cits jautājums, vai citas koalīcijas partijas ir gatavas jelkādā veidā atbalstīt šo JKP proponēto teroru? Uz šo jautājumu visiem koalīcijas sarunu dalībniekiem būtu jāatbild maksimāli atbildīgi, jo pa terora un atriebes taku ir viegli aizslīdēt, bet grūti apstāties.