Tweet

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, iespējams, kļūs par vēsturisku varoņtēlu, kas būs iedarbinājis vēl nepieredzētu procedūru – Rīgas domes atlaišanu. Rīgas dome tieši attiecībā uz Rīgas satiksmi neesot veikusi nozīmīgas darbības, lai gan ieteikumus sniegusi gan Valsts kontrole savā ziņojumā, gan prokurors izteicis brīdinājumu. Neskatoties uz to, izlēmīga Rīgas domes rīcība neesot sekojusi. Tāpēc sagatavots VARAM likumprojekts par Rīgas domes atlaišanu. No pirmā acu uzmetiena viss skan gludi un bargi, taču nav jau tik vienkārši. Likums Par pašvaldībām paredz, ka Saeima var atlaist domi, ja tā atkārtoti nepilda vai pārkāpj Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus vai arī nepilda tiesas spriedumus. Vai ja dome pieņem lēmumus, kas ir citu institūciju kompetencē. Vai arī ja dome nespēj pildīt savas funkcijas. Taču Gerharda minētie argumenti par Valsts kontroles ieteikumiem un prokurora brīdinājumu diezin vai uzreiz tā ņemami un interpretējami kā atkārtota likuma nepildīšana. Ir saprotama Nacionālās apvienības un citu partiju jūsmīgā vēlme atlaist domi, taču diezin vai tas būs tiesiski korekti. Par šo jautājumu iespējami juridiski strīdi. Ļoti iespējams, ka Satversmes tiesā beigās var tikt atzīts, ka VARAM Rīgas domes atlaišanas likumprojekts bijis prettiesisks. Tāpēc premjers Māris Kučinskis nesteidz virzīt uz priekšu likumprojektu un gaida juristu vērtējumu VARAM ekspertu sagatavotā likumprojekta tiesiskajam pamatam. Vispār jau būtu pareizāk tā, ka domes atlaišanas likumprojektu uz Saeimu virzītu jaunā valdība. Saskaņas vēlētāju pamatelektorāta acīs pasākums izskatīsies tā, ka nacionāļi un pārējās Saskaņu aiz «sarkanās līnijas» aizstūmušās partijas ne tikai neņem Saskaņu valdības koalīcijā, bet tagad atņem viņu ievēlētajai partijai arī Rīgu. Tātad, ja nevar uzvarēt godīgās vēlēšanās, tiek izmantotas represīvas metodes. Droši vien, ja viss ietu parastajā plūdumā, Rīgas mēram Nilam Ušakovam pēc divarpus gadiem kļūt vēlreiz par mēru nespīdētu - Saskaņai bija sākusies aizdusa, atbalstītāju skaits bija sācis sarukt, pēdējās vēlēšanās vinnests bija ar mikroskopisku pārsvaru. Dūriens sirdī ar ārkārtas vēlēšanām var izrādīties reanimējis mirēju un uzdāvinājis cerības spirināties. Jo kā mēdz spriest vēlētāji? «Mūsējos sit!» Domes atlaišana var pat kļūt par Saskaņas elektorātu mobilizējošu faktoru. Līdzīgi jau bija, kad Valsts valodas centrs sāka Ušakovu sodīt par rakstīšanu krieviski sociālā tīkla Facebook lapā. Tas tā samobilizēja publiku, ka uz vēlēšanām balsot aizgāja daudz lielāks skaits ļaužu, nekā Ušakovs varēja cerēt. Vai var atkārtoties līdzīgs paradokss? Visādi var būt. Tas atkarīgs no daudziem dažādiem faktoriem. Mēs jau nezinām, kas vēl var atklāties, cik ātri ies kriminālprocesi, kad un kādi būs spriedumi. Vismaz pašlaik lieta ož diezgan nelabi. Aizturēts Rīgas satiksmes tagad jau bijušais vadītājs Leons Bemhens un vēl virkne ļaužu, tostarp uzņēmējs Māris Martinsons. RS valde atkāpusies, vicemērs Andris Ameriks arī atkāpies no vicemēra amata. Amerika dzīvoklī veikta kratīšana, kas paver iespēju minējumiem - varbūt arī Ameriks ir tā konkrēti pieķerts? Par Ušakovu izskatās, ka pret viņu nekas nav sarakts, citādi viņš jau būtu tā aizturēts un arestēts, ka visi gaiļi Rīgas torņos dziedātu. Lai gan Ušakovs nav kriminālprocesā, no viņa tiek paģērēta politiska atbildība - atkāpšanās. Taču uz lietu var paskatīties arī no citas puses. Kas ir tie tiesātāji? Kāda ir viņu pašu atbildība par OIK afēru, zāļu cenām, maksātnespējas līķu šausmām, azartspēļu ellēm un vēl visiem tiem zagšanas un neizdarību gadījumiem, kas bijuši valstī pēdējos 27 gados un kur Saskaņa nav bijusi pie vainas? Protams, ka citu partiju tumšās lietas nav biļete korumpēties pašiem, taču ar Saskaņu ir viena hroniski nelāga lieta - atšķirībā no Igaunijas Latvijā krievu etniskās grupas politiķi joprojām nav integrēti un izšķīduši politikas veidošanā. Latvijas sabiedrībā vairojas daudzas plaisas, bet pati bīstamākā ir etniskā plaisa. Saskaņai joprojām tiek piekarināta Kremļa birka, lai gan partija ir veikusi jo daudz centienu visādi demonstrēt lojalitāti Latvijas valstij. «Sarkanā līnija» pēc būtības ir vēstījums šīs partijas vēlētājiem, ka viņi ir citādi, nepareizi, mazvērtīgāki, ka viņu balsij nav svara un viņu intereses netiks ņemtas vērā. Tas ir tāds kā politisks aparteīds. Šādā atstumtībā savējai Saskaņai tiek piedots tas, ko normālos apstākļos varbūt nepiedotu - šo cilvēku acīs bedre ielas vidū vai domē pazudis koferis ar banknotēm izskatās daudz mazāks, nekā ir patiesībā. Groteskā kārtā gājiens kopīgi nospārdīt Saskaņu ir piepeši apvienojis tā saucamās latviskās partijas. Puiši, kas vakar vēl cits citu apsaukāja, tagad iestiprinās pirms zaļumballes un sastiķē jaunu valdību. Vienīgi ZZS atzīta par «lieku rīkli» un tai pudeli nepasniedz. Re, kas bija vajadzīgs, lai galīgā strupceļā un krīzē nonākušās partiju sarunas iekustētos! Saskaņa bija vajadzīga.