Tweet

Lielbritānijai distancējoties no kopējās Eiropas politikas, ietekmīgāku svaru ES iegūs Vācija un Francija. Vācijā pašlaik notiek varas maiņas process, kad Angela Merkele nodod varas grožus nākamajiem Vācijas līderiem. Līdz ar to šis ir īstais brīdis, kad Francija var sevi pieteikt kā Eiropas integrāciju virzošo spēku. Šo iespēju izmanto Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš 5. martā izplatīja uzsaukumu, aicinot dot pretsparu visiem Eiropas nacionālistiem. Emanuels Makrons: «Mēs nevaram ļaut nacionālistiem bez risinājuma izmantot tautas dusmas.» Nacionālisma vietā Francijas prezidents Eiropas tautām piedāvā kopēju «atdzimšanu, balstoties uz trim augstiem mērķiem: brīvību, aizsardzību un progresu». Ar brīvību viss ir vienkārši. Ir jānodibina Eiropas demokrātiju aizsardzības aģentūra. Šai megastruktūrai tiks dotas pilnvaras «nosūtīt Eiropas ekspertus katrai dalībvalstij ar mērķi aizsargāt vēlēšanu procesu pret kiberuzbrukumiem un manipulācijām». Finālā «ir jāpanāk, lai internetā tiktu izdzēstas jebkuras naidu un vardarbību kurinošas sarunas». Ar to pietiks, lai garantētu brīvību visām Eiropas tautām. Aizsardzība jau ir grūtāks process. Vispirms «mums ir jāpārskata Šengenas zonas pamatprincips: visiem tiem, kas vēlas tajā piedalīties, ir jāpilda atbildības (stingra robežu kontrole) un solidaritātes (tāda pati patvēruma politika, ar vienādiem uzņemšanas un atteikuma noteikumiem) saistības». Francija, kurai ir sauszemes robežkontroles pieredze tikai ar Šengenas zonā esošo Šveici, pieprasa ES robežu kontroli apvienot. Emanuela Makrona lozungs: «Vienota robežu kontrole un vienots Eiropas patvēruma birojs, noteikti kontroles noteikumi, vienota Eiropas solidaritāte.» Vai ar to ir domāts, ka 1340 km garo Somijas ārējo robežu ar Krieviju vai Latvijas 437 km ārējo robežu ar Krieviju un Baltkrieviju turpmāk kontrolēs kaut kāda vienota ES struktūra, tas netiek paskaidrots. Otrs drošības aspekts attiecas uz pagaidām vēl tikai iecerēto ES drošības un aizsardzības līgumu, kuram «ir jādefinē mūsu nepieciešamie pienākumi sadarbībā ar NATO un mūsu Eiropas sabiedrotajiem». Skan iespaidīgi, taču ES un NATO nav sinonīmi. ES ietilpst arī vairākas dalībvalstis, kuru konstitūcijās ir nostiprināta militārā neitralitāte. Austrija, Zviedrija, Somija un Īrija nav NATO dalībvalstis. Ar NATO sasaistīts ES aizsardzības līgums nozīmēs prasību, piemēram, Austrijai mainīt konstitūciju vai arī palikt ārpus ES aizsardzības sistēmas. Brīvības vietā Francijas prezidents piedāvā ieviest ASV un Ķīnai raksturīgu aizliegumu sistēmu: «Aizliegt Eiropā uzņēmumus, kuri ir apdraudējums mūsu stratēģiskajām interesēm un mūsu pamatvērtībām, runājot par vides normām, datu aizsardzību un precīziem nodokļu maksājumiem; kā arī uzņemties dot eiropeisku priekšroku mūsu tirgum un stratēģiskajām industrijām, kā to dara mūsu amerikāņu vai ķīniešu konkurenti.» Kas tad vienos visas Eiropas tautas cīņā pret nacionālistiem? Emanuelam Makronam atbilde ir skaidra: «Atjaunot progresa gaitu nozīmē uzņemties cīņu par ekoloģiju… Tas nozīmē, ka Eiropas Savienībai ir jānosaka augsti mērķi - 0 oglekļa 2050. gadā, divreiz samazināt pesticīdus 2025. gadā.» Kā tas iedvesmos ikvienu ES vēlētāju no Piedrujas sādžas līdz pat nomaļākajai Egejas jūras salai! Eiropu vienos ne tikai ekoloģija. Eiropu vienos kopēja nākotne ar… Āfriku. Emanuels Makrons: «Eiropai, kas ir pasaules daļa, ir jābūt vērstai uz Āfriku, ar kuru mums ir jāizveido nākotnes līgums.» Francijas prezidents uzskata, ka Eiropai ar Āfriku būs kopīgs liktenis, attīstot tādus augstus mērķus kā «investīcijas, partnerattiecības ar universitātēm, jaunu meiteņu izglītošana». Varētu, protams, ironizēt, ka jaunu zēnu izglītošana nevar vienot Eiropu un Āfriku kopējā liktenī, ka Austrumeiropai Āzijas virziens ir tuvāks un saprotamāks (Vidusjūras austrumu un Melnās jūrās dienvidu piekraste jau ir Āzija), tomēr Emanuela Makrona izsaukums nav Skuteļa studijas parodijas. Francijas prezidenta uzsaukumus ir domāts nopietni, lai iedvesmotu visas Eiropas tautas vienoties kopējā pretdarbībā, nacionālistiem vēlot Eiropas Parlamentu. Tomēr būsim kritiski. Vai tiešām ar Emanuela Makrona uzskaitītajām «vērtībām» ir pietiekami, lai Eiropas pilsoņi atteiktos atbalstīt tos, kas no visas sirds iestājas par savas tautas īpatnējo kultūru un vēsturiskās pieredzes saglabāšanu? Vai tiešām vienoties kopējā Eiropa projektā par «0 oglekļa līmeni 2050. gadā» būs ikvienas tautas vairākumam iedarbīgāks lozungs par aicinājumiem godāt un kopt dzimto valodu? Pēc šāda vadošā Eiropas federālista uzsaukuma patiesajiem nacionālistiem (starp Latvijas valdošo partiju ietekmīgākajiem politiķiem tādu nemaz nav) vairs nebūs vajadzīga nekāda īpaša politiska reklāma. Viņiem atliek vēlētājiem nocitēt Francijas prezidenta vīzijas par Eiropas nākotni un izteikt aicinājumus to nepieļaut. Nekādi īpaši argumenti, lai uzrunātu uz nacionālām vērtībām noskaņotu vietējo elektorātu, nacionālistiem nebūs vajadzīgi.