Tweet

Nesen bija iespēja pabūt Eiropas zaļās galvaspilsētas balvas pasniegšanas ceremonijā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Pasākuma laikā dažādu pasaules valstu žurnālisti tika iepazīstināti ar Norvēģijas sasniegumiem atjaunojamās enerģijas īpatsvara palielināšanā, dabai kaitīgo izmešu samazināšanā un Parīzes vienošanās (par klimata izmaiņu novēršanu) saistību izpildē. Runājot ar kolēģiem un dažādiem politiķiem, neslēpu, ka Latvijā šie jautājumi nav prioritāri un atsevišķos gadījumos (saistībā ar OIK) pat kaitinoši. Skaidrs, ka nevar salīdzināt Norvēģijas un Latvijas rocību un līdz ar to arī rūpju problēmas. Oslo piejūras promenādes bāros lētākais alus kauss maksā virs 10 eiro. Tieši pretī viesnīcai esošas ēstuves darbinieki pusdienas laikā uz ietves izlika pārvietojamo reklāmas stendu, uz kura ar krītu bija rakstīts - dienas piedāvājums 265 kronas (vairāk nekā 27 eiro). Tās skaitījās lētās pusdienas. Dabas aizsardzībā, pilsētvides labiekārtošanā daudz ko no Oslo varētu pamācīties, bet šoreiz gribu runāt par kaut ko citu, jo atkārtoju, rocības ziņā mums ar viņiem nav pat ko mēģināt sacensties. Nav jēgas runāt par Oslo plāniem 2027. gadā kļūt par pirmo pasaules galvaspilsētu, kuras izmešu daudzums ir tieši nulle. Pilsētā jau tagad nav rūpniecības, sabiedriskais transports pārsvarā izmanto elektroenerģiju, pērn 70% no visām no jauna nopirktajām automašīnām bija ar elektrisko piedziņu, un arī apkurē tiek izmantota elektroenerģija. Šajā ziņā Rīga un Oslo ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules. Toties ir jēga runāt par kaut ko citu. Par to, kas nekādus milzu līdzekļus neprasa. Par politiķu attieksmi un atbildību. Apmeklējot dažādus Oslo objektus un klausoties pilsētas vadības pārstāvjus, acīs dūrās milzīgā plaisa starp turienes un mūsu politiķu un ierēdņu domāšanas stilu. Norvēģijā ikviens politiķis, ikviens Oslo municipalitātes ierēdnis var skaidri pateikt, kāds ir viņa darbības mērķis. Viņš skaidri zina, kādai Oslo jāizskatās 2025. gadā, 2030. gadā un turpmākajos gados. Kāds ir tieši viņa uzdevums šī redzējuma īstenošanā. Ikviena darbība iekļaujas kopējā rīcības stratēģijā, kuras pamatideja - būt pasaules modernākajai pilsētai. Ceļš uz šo mērķi tiek formulēts vienkārši - šodien labāk nekā vakar, rīt labāk nekā šodien. Diemžēl Rīgā, un to var teikt arī par visu valsti, nekādas vienotas stratēģiskās vīzijas par to, kādai Latvijai un tās galvaspilsētai jābūt 2025., 2030. un turpmākajos gados, nav. Var uzdot jebkuru jautājumu - kāda būs Rīgas transporta sistēma, kurp tā virzās un kādas būs tās prioritātes? Kāda būs atkritumu savākšanas un pārstrādes organizācija (kaut vai kad Rīgā būs mūsdienīgas atkritumu tvertnes)? Kāda ir Rīgas teritoriālās plānošanas koncepcija utt. Ne uz vienu jautājumu nav skaidras un daudzmaz vienotas atbildes. Katrs politiķis stāsta kaut ko savu (pat esot vienā partijā), jo cenšas izdabāt visiem un neaizskart nevienu. Ņemsim par piemēru velo infrastruktūru. Ikviens rīdzinieks redz, ka pilsētā riteņbraucēju skaits strauji pieaug. Tajā pašā laikā jau vairākus gadus pilsētā nav izveidots neviens jauns veloceliņš. Nenotiek nekāda velo infrastruktūras attīstība. Rezultātā daudzi riteņbraucēji pārvietojas pa gājēju ietvēm, radot pamatotu sašutumu gājējos. Infrastruktūras neesamības dēļ arī uz ielas braucamās daļas velobraucēji rada stresu autobraucējiem. Veidojas nebeidzami konflikti starp satiksmes dalībniekiem, ne tikai uz ielas, bet arī sociālajos tīklos, kur diskusijas starp «velorastiem» un «automūļiem» ir īpaši asas. Viss tas tikai tāpēc, ka pilsētas vadītājiem (diemžēl arī tā dēvētajiem opozicionāriem) nav skaidras vīzijas par to, ko gribam panākt ne tikai sev personīgi nākamajās vēlēšanās, bet arī visai pilsētai kopumā ilgtermiņā. Šī ir ne tikai Rīgas, bet visas Latvijas problēma, jo nekādu ilgtermiņa stratēģisko vīziju - kādu sev apkārt gribam redzēt vidi nākotnē - tikpat kā neviens neizvirza. Acīmredzot nav pieprasījuma. Sabiedrība neko citu kā vien lielāku algu vai pensiju neprasa. Varbūt vēl pacepšanos par etniskajiem jautājumiem, migrantiem, partnerattiecībām, genderiem un tamlīdzīgām «prioritārām» lietām. Esmu daudz pa pasauli braukājis un varu nešaubīgi teikt - jo sabiedrība mazāk domā par vides kvalitāti, kurā dzīvo, jo zemāks ir turienes dzīves līmenis. Un tieši šādā cēloņsecībā, ne otrādi.