Tweet

Krieviem ir tāds parupjš teiciens, kurš, pārtulkojot pieklājīgā valodā, skan – nepatikšanas piezagās nemanāmi. Situāciju Rīgā, šķiet, vislabāk raksturo kāds cits neliterārs vārds, kurš vismaz nav rupjš – bardaks jeb literārā valodā – haoss.

Jebkura sistēma diezgan ilgi darbojas arī pēc tam, kad vadības stūre ir izlaista no rokām. Inerces dēļ. Iesākumā parādās dažādi sīki defektiņi, bet tad vienā brīdī parādās domino efekts, notiek sistēmas fragmentācija un sākas haoss, kad katrs atsevišķs sistēmas elements strādā pats par sevi, neatkarīgi no apkārt notiekošā. Par to, ka Rīga pamazām slīgst arvien dziļākā haotizācijas purvā, liecina notiekošais uz ielām. Vēl pirms pieciem gadiem starp autovadītājiem skaitījās ļoti stilīgi ievērot eiropeisku pieklājību un iespēju robežās ievērot ceļu satiksmes noteikumus (CSN), bet tagad, vismaz Rīgā, noteikumu neievērošana, braukšana pāri krustojumiem pie sarkanā signāla, bīstami manevri, ieņemot labāku pozīciju pirms krustojuma un veicot pagriezienus, ieguvusi epidēmijas raksturu. Gandrīz pie jebkura krustojuma ar dzīvāku satiksmi katrā luksofora gaismas maiņas ciklā būs kāds autovadītājs, kurš pārbrauks pāri krustojumam jau pie sarkanā gaismas signāla.

Nav noslēpums, ka atsevišķas CSN normas praksē tiek nedaudz «pastaipītas». Piemēram, atļauto braukšanas ātrumu parasti «pastaipa» līdz +10 km/h. Taču sarkanā signāla neievērošana ir viens no smagākajiem CSN pārkāpumiem. Tas, ka Rīgā sākuši «staipīt» pat šo CSN normu, liecina par smagām sistēmiskām problēmām visā transporta sistēmā. To vērojam arī ikdienā, redzot, ka autotransports stāv uz ietvēm, uz veloceliņiem, zaļajā zonā un pat zem aizlieguma zīmes. Šis «bardaks» tālāk redzams arī velobraucēju, skūteristu un citu satiksmes dalībnieku uzvedībā. Tā vien izskatās, ka pilsētas transporta sistēmā ir sācies visaptverošs dezintegrācijas process.

To redzam arī sabiedriskajā transportā. Vienu brīdi varēja visai droši paļauties uz sabiedriskā transporta kustības grafikiem. Tagad arī šī sistēma ir uz pussabrukšanas robežas. Atsevišķos maršrutos vēl saglabājusies kaut kāda precizitāte, bet, ja kaut kur jābūt konkrētā laikā vai ir nepieciešams saplānot braucienu ar pārsēšanos, tad paļauties uz šiem kustības grafikiem vairs nevar. Arī šo jomu ir skārusi kopējā pārvaldes sistēmas korozija.

Tas pats notiek gaismas reklāmu izvietošanas sfērā. Uz katra brīva ugunsmūra pēdējo pāris gadu laikā parādījušies liela izmēra spilgti gaismas reklāmu bloki. Rīga cenšas pamazām pārvērsties par Hošiminu (agrāko Saigonu). Varbūt kādam šie spilgtie gaismas bloki šķiet moderni, taču patiesībā ar to pozicionējamies kā raiba, necivilizēta, pagājušajā gadsimtā atpalikusi, neeiropeiska pilsēta. Tā vien izskatās, ka atbildīgie ierēdņi, jūtot, ka viņu saimniekošana varētu drīzumā beigties, cenšas griezt dividenžu kuponus, kamēr vēl var.

Haoss ar atkritumu apsaimniekošana epopeju līgani iekļaujas šajā kopējā tendencē. Sistēma irst, un šādā situācijā pie varas pagaidām vēl esošajiem visizdevīgākā stratēģija šķiet - pakampt no grūstošās konstrukcijas pēc iespējas vairāk, nedomājot par to, kas būs pēc tam. Sistēmu labos jau citi. Jautājums, kas būs šie citi, jo ceturtdienas pievakarē Rīgas domes opozīcijas deputātu sarīkotais mītiņš radīja ļoti skumju iespaidu. Opozīcijas līderis Jānis Ozols ar tik priecīgu (laimīga idiota) sejas izteiksmi ar nūju dauzīja līdzatvesto atkritumu konteineru, pārvēršot šo it kā nopietno pasākumu klajā balagānā, ka kļuva skaidrs - šie tā saucamie politiķi jau nu noteikti nebūs tie, kuri spēs savest kārtībā iepriekšējās varas sastrādāto.

Līdz nākamajām RD vēlēšanām ir nedaudz vairāk nekā pusotra gada. Šajā laikā tiem politiķiem, kuri gribētu Rīgu vadīt, būs jāpierāda, ka spēj novērst lavīnveidīgo sistēmas sabrukumu. Šobrīd visas kārtis rokās ir pašreizējam Rīgas mēram Oļegam Burovam. Ja viņš nespēs pierādīt, ka spēj vadīt pilsētu pavisam citādi nekā viņa ilggadējais priekštecis Ušakovs, tad vienīgā cerība uz to, ka situācija Rīgā varētu uzlaboties, ir kāda jauna līdera parādīšanās. Līdera, kurš ar savu līdzšinējo darbu un konkrēto piedāvājumu spētu pārliecināt rīdziniekus, ka var lauzt negatīvo tendenci. Ja šāds līderis neparādīsies un vienīgā alternatīva būs tie, kuri neko citu kā vien muļķa laišanu gan iekšpus, gan ārpus Rātsnama līdz šim nav spējuši nodemonstrēt, sistēmas haotizācija turpināsies. Diemžēl.