Tweet

Lai kā tas nepatiktu mediķu arodbiedrību līderiem, bet visi Latvijas iedzīvotāji noteikti neuzskata veselības nozares darbinieku pretenzijas par tieši 20% algu pielikumu tieši šobrīd un proporcionāli visiem nozares darbiniekiem par loģisku un pamatotu lēmumu. Jebkurā gadījumā šāds vai līdzvērtīgs algu pielikums varbūt būtu attiecināms uz mazāk apmaksātajiem nozares darbiniekiem, bet noteikti nebūtu attiecināms uz augsti apmaksātajiem specializētajiem ārstiem.

Latvijas ļaudīm, kas desmitiem gadu kopj Latvijas izglītību, kultūru, folkloru, pašdarbību, jauniešu sportu utt., nav tik ietekmīgu sakaru masu medijos un politiskajās aprindās, kādi ir mediķu arodbiedrību redzamākajiem priekšniekiem. Bibliotekāriem un citu līdzīgu profesiju pārstāvjiem nav nekādu cerību izsist no politiķiem pat solījumu par 20% algu pielikumu, jo šī nozares streiks nevienam politiķim nav bīstams. Politiķu aizmirsto nozaru darbiniekiem algas pielikumi ir saistāmi tikai ar minimālās algas paaugstināšanas brīžiem…

Tomēr pat tos, kas neuzskata algu pielikumu 20% apjomā visiem mediķiem bez izšķirības par pamatotu, šokēja Latvijas valdošās koalīcijas rīcība. Vispirms pagājušajā gadā lielā vienprātībā tika pieņemts likums, kas noteica būtisku algu pielikumu medicīnas nozares darbiniekiem, bet jau šogad, veidojot valsts budžetu 2020. gadam, koalīcijas līderi atteicās pildīt likumu, kuru paši pirms gada tik vienprātīgi pieņēma un apstiprināja.

Valdošā koalīcija kontrolē Saeimas vairākumu, un tai nav nekādu, NEKĀDU!, problēmu ar vairākuma palīdzību mainīt jebkuru likumu. Kāpēc ir jārīkojas tik bezatbildīgi? Kāpēc tika nolemts likumu nepildīt, pirms tam to pat nemēģinot mainīt? Taču galvenais, vai demokrātiskā valstī politiķiem ir ētiski nepildīt dotos solījumus?

Vēlētāji vēl spēj pieņemt, ka nākamā valdība var nepildīt visu, ko sasolīja un sastrādāja iepriekšējā valdība. Īpaši, kā jau tas Latvijā ir pieņemts, kad uz skuju taku ejoša valdība, pirms atdot vadības grožus nākamajiem, uzņemas papildu saistības uz nākamajiem gadiem, lai padarītu saviem politiskajiem pēctečiem dzīvi pēc iespējas grūtāku.

Jautājums par to, vai demokrātiskā valstī politiķiem ir ētiski nepildīt dotos solījumus, ir īpaši svarīgs, jo tirāni, diktatori un despoti atļaujas nepildīt savus solījumus.

Politiku, kuru īsteno Krišjāņa Kariņa valdība, sauc par makjavellismu - darbību, kurā mērķa sasniegšanai izmanto negodīgus paņēmienus.

Pēc itāļu filozofa Nikolo Makjavelli (1469-1527) nāves 1532. gadā tika publicēts viņa slavenākais darbs Valdnieks. Šajā darbā ir izstrādātas metodes, kā valdniekam savā varā noturēt iekarotas teritorijas un turēt pakļauto zemju iedzīvotājus paklausībā. Nikolo Makjavelli mēģināja racionāli pamatot tēzi, ka valdnieki drīkst nepildīt savus solījumus, ja apstākļi mainās: «Gudrs valdnieks nevar turēt vārdu, ja tas vēršas pret viņu pašu un ja mainījušies iemesli, kas viņam likuši dot solījumu. Cilvēki ir ļauni un netur vārdu, tāpēc valdniekam dotais vārds nav jātur attiecībā pret citiem cilvēkiem.»

Tāpēc Nikolo Makjavelli secināja: «Nevienam valdniekam nekad netrūks likumīgu iemeslu, lai tas vārda laušanu varētu iztēlot kā svarīgu un vajadzīgu darbu, kas ticis veikts sabiedrības interesēs.»

Izskatās, ka Latvijas valdības ministri ir cītīgi izlasījuši grāmatu Valdnieks, to rūpīgi konspektējuši un tagad to īsteno, realizējot savu varu. Politika, kuru īsteno Ilze Viņķele, Juris Pūce un citi ministri, fantastiski precīzi sakrīt ar Nikolo Makjavelli padomu: «Maksimāli daudz netaisnības ir jāveic vienā paņēmienā, lai tās vēlāk būtu mazāk jūtamas. Savukārt žēlastība ir jāizrāda mazpamazām, lai to varētu labāk izgaršot.»

Tikai Nikolo Makjavelli padomi ir domāt tirāniem, diktatoriem, okupantiem, visiem tiem, kas ir ar varu sagrābuši kādu zemi un cenšas tajā noturēties pie varas. Pārsteidzoši, bet demokrātiski ievēlēto Latvijas partiju līderi, būdami tikai nepilnu gadu pie varas Latvijā, ir sākuši rīkoties kā svešas varas okupanti! Diemžēl pārbaudi ar varu nav izturējusi nedz lielāka daļa Saeimas jaunpienācēju, nedz redzamākie Kariņa valdības ministri. Demokrātiskā valstī politiķiem nav ētiski nepildīt dotos solījumus, tā var rīkoties svešas varas okupanti, kas vadās pēc Nikolo Makjavelli ciniskās morāles.

Ja demokrātiskie politiski līderi atsakās pildīt savus solījumus un neatkāpjas, ar ko viņu ētika atšķiras no diktatoru un tirānu ētikas?