Tweet

Trešdien Krievijā noslēdzās nedēļu ilgais tautas balsojums par konstitūcijas labojumu (formāli tiek balsots par vienu labojumu, kas sevī ietver daudzus labojumus), kas paredz pašreizējā konstitūcijā ierakstīto Krievijas prezidenta maksimālo divu ievēlēšanas reižu skaitu sākt skaitīt no jauna pēc pašreizējā termiņa beigām 2024. gadā. Tas nozīmē, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins varēs likumīgi valdīt Kremlī līdz 2036. gadam. Nedēļu ilgais “tautas balsojums” neskaitījās kā oficiāls referendums, tāpēc tam nebija juridiski saistošs reglaments. Nebija neatkarīgo novērotāju, netika ievērots klusēšanas režīms balsošanas laikā un arī pati balsošana notika visneparastākajās vietās. Krievijas sociālie tīkli ir pārpilni ar sižetiem, kuros balsošana notiek gan bērnu rotaļlaukumos, gan autobusa pieturās, gan urna (kartona kaste) novietota automašīnas bagāžniekā. Īpašu jautrību izraisīja balsošanas urna uzlikta uz nozāģēta koka celma. Populārs kļuva mems, kurš simbolizēja pasākuma vispārējo raksturu - “balsošana uz celma”. Pazīstamā Krievijas politoloģe Jekaterina Šulmane intervijā radio “Eho Moskvi” izteicās, ka “varēja prognozēt, ka šī balsošana izskatīsies dīvaina, bet ka tā izskatīsies tik ļoti dīvaina, nevarēja paredzēt”. Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs aicināja šo balsošanu pat ne boikotēt, bet izsmiet kā farsu un tādā balagānā nepiedalīties. Ņemot vērā balsošanas neformālo raksturu, un balsu skaitīšanu bez novērotājiem, politiskie analītiķi īpaši nešaubās par to, ka vēlēšanu rezultāts tiks uzrakstīts tieši tāds, kādu to gribēs redzēt Kremļa administrācija. Politologs Kirils Rogovs uzskata, ka tādas tagad būs arī visas turpmākās vēlēšanas, jo kaut cik godīgās vēlēšanās vara vairs nevar nodrošināt sev vēlamo cilvēku nonākšanu politiskajā pārstāvniecībā, savukārt nevēlami cilvēki vēlētos amatos var radīt bīstamus draudus režīma eksistencei. Krievijas Federācijas padomes priekšsēdētāja Valentīna Matvijenko jau ierosinājusi arī visas citas vēlēšanas izvērst uz vairākām dienām, kas stipri atvieglotu iespējamās manipulācijas ar vēlēšanu biļeteniem. Faktiski Krievijā notikusi konstitucionāla patvaldības (самодержавия) atjaunošana. Ilgā nenoteiktība par tur esošo politisko sistēmu ir noslēgusies ar Krievijas skaidru nostāšanos vienā ierindā ar Centrālāzijas diktatūrām. Taču tas, ka tagad likumos viss formāli būs sakārtots, lai Putins Kremlī varētu valdīt vēl vismaz līdz 2036. gadam, nenozīmē, ka tagad vairs nekas viņa varu neapdraud. Putinam vēl būs jāpierāda, ka viņš ir īsts cars, nevis viltvārdis. Kā viņš to pierādīs un vai spēs pierādīt, tas jau ir cits jautājums, jo pilnīgi visi kaut cik neatkarīgi Krievijas politiskie apskatnieki atzīmē Putina popularitātes kritumu.

Cilvēkiem, īpaši pilsētas vidusšķirai, Putins sāk apnikt. Ja viņa valdīšanas pirmajā desmitgadē Krievijā strauji auga iedzīvotāju labklājības līmenis, tad otrajā desmitgadē tas ilgstoši stagnē. Netiek piedāvāta kaut cik pievilcīga nākotnes vīzija. Tās vietā arvien biežāk skati tiek vērsti pagātnē. Uzvara Lielajā Tēvijas karā kļuvusi par pusoficiālo valsts reliģiju. Korupcijas apmēri sasnieguši astronomiskus mērogus. Pulkveža Zaharčenko ar skaidru naudu piekrāmēta istaba nevienu īpaši nepārsteidz. Vienīgais jautājums, kurš rodas redzot šos naudas kalnus, - ja jau vienkāršam pulkvedim tāda nauda, tad cik gan ir tiem, kuriem amats augstāks. Iedomājoties vien, ka Putins, kurš Krievijā valda jau divdesmit gadus, būs savā tronī vēl tikpat ilgi, daudziem apskrienas dūša. Tas viss, protams, nenozīmē Putina režīma drīzu galu. Lai arī sistēma ir stipri iepuvusi, tā var noturēties vēl ļoti ilgi. Tieši tāpat kā sabrukt vienas dienas laikā.

Kāda šajā situācijā būtu Latvijai optimālā stratēģija attiecībās ar mūsu lielo kaimiņvalsti? Par mūsu valsts stratēģijas pamatu varētu ņemt to redzējumu, kādu kopš 2000. gada piekopj Ventspils. Proti, apzinoties to, ka Krievija mērķtiecīgi turpina attīstīt savas ostas un tranzītkravu apjoms no Krievijas nākotnē tikai saruks, Ventspilī tiek īstenota tikpat mērķtiecīga industrializācija. Citiem vārdiem, darbības diversifikācija, kuras rezultātā kravu apgrozījuma samazinājums ostā nav būtiski ietekmējis pilsētas kopējo labklājību.

Jāsaprot, ka bizness ar Krieviju ir paaugstināta riska bizness. Parasti šādos paaugstināta riska biznesos var labi nopelnīt, bet var arī zaudēt. Līdz ar to valstiskās plānošanas līmenī likt uzsvaru uz ilgtermiņa sadarbību ar Krieviju nav diez cik tālredzīgi. Attiecībām jābūt maksimāli draudzīgām, vienlaikus saglabājoties cieņpilnām.

Nevajadzētu domāt, ka viens vai otrs mūsu politisks lēmums varētu uz ilgāku laiku ietekmēt mūsu ekonomisko sadarbību. Desmit gadus Lietuvas prezidente bija Daļa Grībauskaite, kura uzturēja ļoti asu retoriku attiecībās ar Krieviju, taču tāpēc kravas no Klaipēdas uz Krievijai daudz draudzīgākā Nila Ušakova pārvaldīto Rīgu masveidā nepārgāja. Protams, tas nenozīmē, ka mūsu valsts amatpersonām vajadzētu censties Grībauskaiti pārtrumpot pret Krieviju vērstos izteikumos. Gluži otrādi, nav nekādas vajadzības Krieviju speciāli kaitināt, taču nevajadzētu arī demonstrēt kādu īpašu padevību, jo Krievijā spēks un stingra, nelokāma stāja vienmēr ir bijusi cieņā, kamēr padevīgiem nekaunīgi kāpj uz galvas un viņus izmanto.