Nesen beigušies grandiozie Dziesmu un Deju svētki, aiz muguras arī kora “Kamēr...” līdz šim vērienīgākais projekts “Pasaules Saules dziesmas”. Šī ir bijusi patiešām dziesmota vasara, tādēļ lūdzu kora “Kamēr...” otro diriģentu JĀNI LIEPIŅU dalīties savās izjūtās un iespaidos par visu nesen piedzīvoto un pastāstīt par savu ceļu mūzikā.

1.Ko Tu meklē mūzikā? Kas ir tas, kā dēļ ar to nodarbojies?

Laikam jāsāk būtu ar to, ka man mūzika ļoti patīk. Man patīk to klausīties un arī izpildīt. Nodarbojos ar to, jo jau 5 gadu vecumā sapratu, ka gribu būt ar to saistīts, tikai tad vēl nezināju, kā. Vecākiem prasīju, kur to var apgūt, un tālāk dzīve pati visu nolika savās vietās. Mūzikā galvenokārt meklēju to sajūtu, ko nekas cits nespēj dot. Tās ir tās tirpas, kas pārņem ķermeni un pat adrenalīns kulminācijās.

2.Kādi ir spilgtākie iespaidi no “Pasaules Saules dziesmu” projekta, ko īstenojāt kopā ar kori “Kamēr...”?

Nav viegli konkretizēt, jo viss šis projekts ir saistīts ar ļoti spilgtiem iespaidiem. Pirmkārt jau dažādā mūzika un iespēja satikties ar autoriem. Otrkārt, paši koncerti bija neaizmirstams piedzīvojums. Visbeidzot arī garie mēģinājumi un ilgstošās atdziedāšanas.

3.Un kādi ir Tavi iespaidi, kad Dziesmu un deju svētki ir jau aiz muguras? Vai Tev tie patika?

Man vienmēr ir patikuši šie svētki, jo tiem piemīt īpaša aura. No vienas puses, svētku laikā un pēc tiem daudziem cilvēkiem parādās tipiskā latviešu daba – lamāties un kurnēt, ka viss ir slikti. Bet no otras puses, lai kāds arī būtu citu viedoklis, man tie ļoti patīk, jo var sajust vienotību un patriotismu. Dziesmu svētki tomēr ir un paliek tradicionāli latviešu svētki, un tie ir jāsaglabā.

4.Vai esi kādreiz piedalījies Dziesmu svētkos kā dziedātājs? Ja jā, kā Tu varētu salīdzināt sajūtas, esot diriģentam un vienkāršam koristam?

Jā, esmu. Dziedāju šajos svētkos, bet domāju, ka sajūtas ir nesalīdzināmas. Viena lieta ir dziedāt kopkorī un justies vienotam ar visiem pārējiem, tūkstošiem dziedātāju, bet otra ir vadīt tos tūkstošus. Lai gan neesm to darījis, tā ir liela atbildības sajūta, pacilājums un gods.

5.Kā Tu kļuvi par kora “Kamēr...” diriģentu?

Es divus gadus individuāli mācījos diriģēšanu pie Māra Sirmā, un šo studiju laikā Māris mani uzaicināja. Es, protams, neatteicos.

6.Strādāt līdzās tādam māksliniekam kā Māris Sirmais noteikti ir īpaši. Kā Tu to izjūti?

Es izjūtu lielu viņa ietekmi uz manu dzīvi. Šad tad saucu viņu pat par savu patēvu. Viņš man ir palīdzējis attīstīties kā diriģentam un arī kā cilvēkam. Strādāt blakus Mārim ir liels pagodinājums un nenovērtējama pieredze, jo viņš man ir devis daudzus vērtīgus padomus un palīdzējis labāk izprast mūziku.

7.Cik viegli vai grūti ir strādāt ar kori, kurā vairākums dziedātāju ir Tavā vecumā? Vai viņi Tevi respektē?

Šobrīd, domāju, ka kolektīvā esmu iejuties un tāda veida problēmas nav, bet, kad sāku strādāt korī “Kamēr...”, tad viegli nebija. Man vajadzēja sevi pierādīt, lai dziedātāji saprastu, ka esmu īstajā vietā. Man ir jāatrod savs piegājiens, lai uzturētu draudzīgas attiecības ar dziedātājiem, jo pats korī pārsvarā dziedu, bet tajā pašā laikā, bieži, kad man jāstrādā ar kori, nedrīkstu aizmirst Māra interpretācijas un jācenšas tās realizēt ar saviem paņēmieniem.

8.Kā tiec galā ar stresu koncertu laikā, kad pats diriģē?

Man tēvs iemācīja īpašus elpošanas vingrinājumus, kas palīdz noņemt stresu. Bet ir arī tā, ka pieredze dara savu. Pēc vairākiem koncertiem stress samazinās, bet tas nepazūd nekad. Nedaudz veselīgam uztraukumam jābūt vienmēr.

9.Kā tas ir, būt kora “Kamēr...” diriģentam?

Atbildēšu ļoti lakonski – tas ir Dzīvesveids!

10.Kas ir lielākais ieguvums, ko Tev devis darbs ar šo kori?

Kad pirmo reizi nostājos kora priekšā un sāku diriģēt, tad dzirdēju tikai skaņu blāķi, bet, jo vairāk to sāku darīt, jo skaidrāk es sadzirdēju kori. Es sāku spēt atšķirt katru no balsīm atsevišķi. Uzskatu, ka tieši praktiskā pieredze darbā ar kori bija viens no aspektiem, kāpēc uzvarēju jauno kordiriģentu konkursā. Tur liels nopelns ir arī korim “Kamēr...”.

11.Kādi ir Tavi nākotnes mērķi? Vai tie saistīti ar šo pašu kolektīvu?

Viens no galvenajiem mērķiem man ir iegūt augstāko muzikālo izglitību. Kamēr es spēšu apvienot izglītību ar kori, es šajā kolektīvā palikšu.

12.Kur Tu redzi sevi pēc pieciem gadiem? Vai domā, ka diriģēšana ir lieta, ko vēlētos darīt visu mūžu?

Pēc pieciem gadiem ceru, ka mācīšos diriģēšanu maģistrantūrā. Šobrīd domāju, ka tā ir tā profesija, ar ko es varētu saistīt savu dzīvi.

13.Kas Tev labāk patīk – dziedāt koristu vidū vai diriģēt?

Manā skatījumā tās nav salīdzināmas lietas. Man patīk dziedāt ar tādu kori kā “Kamēr...”, jo, kad uzstājamies uz skatuves, visi maksimāli sevi atdodam un cenšamies visu izdarīt perfekti. Man patīk izjust to kopā ar pārējiem. Bet arī diriģēt tādu kori kā “Kamēr...” man patīk, lai gan diriģēt ir riskantāk... Tā ir milzīga atbildības sajūta. Bet - “Kas neriskē, tas nevinnē”! Parasti dziedātājs pakļaujas diriģenta interpretācijām un nevar muzicēt, kā pašam gribas, bet diriģents ar kori var radīt patiesu mākslu - kā pianists pie klavierēm.

14.Kā Tu domā, kas ir kora “Kamēr...” panākumu atslēga?

Tas ir fanātisku dziedātāju un tādu pašu diriģentu apvienojums. Milzīgs individuālais darbs, neskaitāmi mēģinājumi un spēcīga atlases sistēma, kas koristu vidū veicina konkurenci, tādējādi līmenis nemitīgi aug.