Sabiedrībai joprojām nav lielas izpratnes par e-paraksta nepieciešamību un labumiem, ko tas spēj sniegt ikdienā, kā arī ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi, lai e-parkstu sāktu lietot ikdienas darbā. Par e-paraksta ieviešanas aktualitātēm un problēmām stāsta Īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās SIGNE BĀLIŅA.

Vai ir izvirzīti kādi precīzi termiņi, kuru laikā e-parakstam būtu jābūt plaši lietotam Latvijā? Un cik plaši tā pielietojums varētu realizēties?
Lai ieviestu reāli funkcionējošu un sabiedrībai pieejamu e-parakstu, nepieciešams, lai iedzīvotāji, uzņēmēji un valsts iestāžu darbinieki saskatītu reālu labumu no šī paraksta lietošanas: laika taupīšanu, ērtumu dokumentu apritē, kā arī, protams, e-paraksta paša pieejamību un lietošanas vienkāršību. Šobrīd Latvijā e-paraksts nodrošina divas funkcijas: pirmkārt, kā līdzeklis identitātes apliecināšanai elektroniskajā vidē – piemēram, piekļuvei internetbankai vai piekļuve e-pakalpojumu saņemšanai –, otrkārt, kā paraksts elektroniskajiem dokumentiem – deklarācijām, korespondencei, iesniegumiem elektroniskajā vidē.

Protams, nevar noliegt, ka dažādu – objektīvu un subjektīvu – apstākļu dēļ e-paraksta ieviešana nenorit tik raiti, kā varbūt gribētos, jo Latvijā par e-paraksta viedkaršu saņemšanu ir jāmaksā, tāpat arī ar e-parakstu saņemamo pakalpojumu skaits tikai šobrīd sāk strauji palielināties, līdz ar to pamazām palielinās arī e-paraksta lietotāju skaits. Tomēr nosaukt precīzu termiņu, kad tiks nodrošināts tāds pakalpojumu spektrs, kas e-paraksta lietošanu padarīs ļoti izdevīgu, šobrīd nevar, jo, piemēram, e-pakalpojumu sniedzēji ir teju visas valsts un pašvaldības iestādes. Tātad no to aktivitātes ir atkarīgs, cik ātri un efektīgi varēs e-parakstu izmantot.

Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts uzskata, ka strauji palielināt e-paraksta lietotāju skaitu varētu tad, ja e-paraksta sertifikāts tiktu iestrādāts, piemēram, identifikācijas kartēs līdzīgi kā kaimiņiem igauņiem, taču sākotnējā e-paraksta koncepcija to neparedzēja. Un tagad nepieciešamas diskusijas valdībā un ar visām ieinteresētajām ministrijām, kā šo procesu tālāk virzīt, lai nebūtu nekādas aizķeršanās.

Šobrīd es varētu teikt, ka e-parakstam piedāvāto pakalpojumu apjoms strauji pieaug – tā teikt, ir izkustējies no nulles punkta. Arvien vairāk iestāžu ievieš dokumentu elektronisko apriti, kā arī palielinās pieejamo e-pakalpojumu skaits, un šo funkciju veikšanai e-paraksta lietojums noteikti paplašināsies. Daži piemēri, kur e-paraksts šobrīd tiek izmantots: vispirms jau iestāžu un iedzīvotāju saziņā starp valsts un pašvaldību iestādēm. Atbilstīgi normatīvajiem aktiem valsts un pašvaldību iestādēm ir pienākums no iedzīvotājiem pieņemt elektroniski parakstītus dokumentus, kā arī tādā pašā veidā sniegt atbildi. Arī virkne e‑pakalpojumu gan portālā www.latvija.lv, gan atsevišķu iestāžu mājas lapās ir pieejami ar e-parakstu. Piemēram, dzīvesvietas deklarēšana, elektroniskās deklarēšanās sistēma Valsts ieņēmumu dienestā, Ceļu satiksmes drošības direkcijas e-pakalpojumi u. c. Tāpat ir iespēja Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) iesniegt elektroniski parakstītus iepirkuma sludinājumus. E-paraksts tiek izmantots vairākos uzņēmēju pakalpojumos, piemēram, autentifikācijai vairāku komercbanku internetbankās. 

Papildu lietojums varētu būt visdažādākais, tostarp attālinātas pakalpojumu saņemšanas iespējas citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Starp citu, ES aktīvi strādā pakalpojumu direktīvas ieviešanā, kura paredz prasību, ka ir jānodrošina iespēja uzsākt noteiktas uzņēmējdarbības jomas, izmantojot elektroniskās procedūras, jo savstarpējā e-parakstu atpazīšanas mehānisma trūkums ES dalībvalstīs ir viena no barjerām biznesa attīstībai Eiropā. E-paraksta galvenās lietojuma jomas Eiropas valstīs, tostarp Latvijā, pašlaik ir e-nodokļi, t.s. „vienas pieturas” pakalpojumu portāli, e-iepirkums, e-veselība, e-tieslietas, sociālā nodrošināšana u.c. Kā rāda Igaunijas pēdējā gada pieredze, kur e-paraksts ir pieejams bez maksas, izšķirīga nozīme ir tā lietojumam augstas atdeves pakalpojumos, kas Latvijas situācijā ir galvenais iemesls zemajam e-paraksta lietotāju skaitam.

Kādēļ, Jūsuprāt, Igaunijā e-paraksta ieviešana norit daudz veiksmīgāk nekā Latvijā? Un vai sadarbojaties ar ārvalstīm, lai šo ieviešanu īstenotu efektīgāk? Kā notiek šī sadarbība?
Igaunijā ātrāk nekā Latvijā tika sākts darbs pie e-paraksta sistēmas radīšanas un ieviešanas. Jau 2002. gadā mūsu kaimiņi sāka izdot identifikācijas (ID) kartes, kurās jau sākotnēji tika ietverts e-paraksta sertifikāts. Turklāt par to papildus nebija jāmaksā. Protams, varam droši atzīt, ka kaimiņi mums šajā ziņā ir priekšā. Vismaz tik tālu, cik tas attiecas uz paša e-paraksta piešķiršanas mehānismu. Tomēr te jāņem vērā, ka e-paraksta sertifikāts Igaunijā ir piešķirts vairāk nekā miljonam cilvēku, kamēr tā lietotāju skaits vēl pirms gada bija tikai 25 000, un 2008. gadā tas sasniedzis 80 000 lietotāju.

Tik ievērojamu pieaugumu Igaunijā gada laikā lielā mērā veicināja iespēja elektroniski reģistrēt uzņēmumu, kā arī veiksmīgi notikušās e-vēlēšanas. Arī paši igauņi atzīst, ka e-paraksta integrēšana ID kartēs praktiski bija vienīgais līdzeklis, kā panākt ievērojamu e-paraksta lietotāju skaita pieaugumu. Diemžēl no Latvijā izsniegto e-paraksta īpašnieku skaita faktiskais lietotāju skaits ir mazs. Pie mums VAS „Latvijas Pasts”, kas līdz šim izsniedzis e-paraksta viedkartes, piešķīris e-parakstu 18 000 cilvēku – galvenokārt valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem. Atšķirībā no Igaunijas Latvijā e-paraksts ir maksas pakalpojums, un tas netiek automātiski piešķirts katram iedzīvotājam (Igaunijā elektroniska ID karte ir obligāts dokuments).

Vai nav palielinājusies iestāžu darbinieku interese par e-paraksta ieviešanu?
Jā, pakāpeniski pieaug valsts iestāžu un to darbinieku interese par e-parakstu. Tas saistīts gan ar to, ka pieaug galvenokārt iestāžu sniegto e-pakalpojumu skaits, gan arī tādēļ, ka arvien vairāk iestāžu pāriet uz dokumentu elektronisko apriti arī saziņā ar citām iestādēm. Kā visam jaunajam, ir vajadzīgs laiks, lai mainītu savus pieradumus, lai pārvarētu konservatīvismu un nevēlēšanos apgūt jaunas lietas. Ja atceramies, pirms gadiem desmit arī internetbanka šķita kaut kas ārkārtīgi sarežģīts un nedrošs, bet pašreiz gandrīz katram tās izmantošana ir kļuvusi par visnotaļ ikdienišķu lietu.

Kādas iestādes ir uzsākušas lietot elektronisko parakstu?
Elektronisko dokumentu aprites likums nosaka, ka visām valsts un pašvaldību iestādēm ir pienākums pieņemt ar drošu e-parakstu parakstītus dokumentus – tātad faktiski atbilstoši likumam vairs nevajadzētu būt tādām iestādēm, kas nepieņemtu elektroniskus dokumentus. Faktiski gan ir gadījumi, kad iestādes vēl joprojām atsakās pieņemt šādus dokumentus vai nu darbinieku psiholoģisku vai objektīvu – tehnisku – iemeslu dēļ, taču šādi gadījumi tiek atrisināti savstarpējas sarakstes un izskaidrošanas ceļā. Pagaidām tikai dažas iestādes ir saskatījušas e-paraksta priekšrocību – dokumentu nosūtīšanas un saņemšanas ātrumu – un informācijas apritē ar citām iestādēm kā primāro saziņas veidu izmanto elektroniski parakstītus dokumentus. Piemēram, var minēt Valsts kasi, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, Latvijas Pašvaldību savienību, Centrālo statistikas pārvaldi, Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātu, Veselības ministriju.

Kas ir lielākās problēmas, lai e-parakstu varētu ieviest?
Rezumējot iepriekš teikto, lielākās problēmas plašā e-paraksta ieviešanā ir, pirmkārt, e-paraksta radīšanas līdzekļu pieejamība un funkcionalitāte – kā e-paraksta nesējs tiek izmantota atsevišķa viedkarte, kam nav papildu funkcionalitātes, piemēram, personas identitātes apliecināšanai ceļojumiem ārvalstīs, veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai, bankas maksājumiem. Otrkārt, trūkst e-pakalpojumu un e-iespēju, kā arī zema informētība par e-paraksta pašreizējām lietojuma iespējām. Un trešā problēma ir saistīta ar e-paraksta radīšanas līdzekļu izmantošanas rentabilitāti un e-paraksta izmaksām – ja e-paraksta izmantošanas iespējas ir salīdzinoši mazas un piedāvāto pakalpojumu pievienotā vērtība jeb efektivitāte salīdzinājumā ar e-paraksta izmaksām nav augsta, tad e-paraksts vienkārši neatmaksājas.

Cik izmaksā šo viedkaršu ieviešana gan privātpersonām, gan juridiskajām?
Par konkrētām droša e-paraksta viedkartes izmantošanas izmaksām visa informācija ir pieejama VAS „Latvijas pasts” izveidotajā mājas lapā www.e-me.lv.

Vai nav domāts šo veidot kā bezmaksas pakalpojumu, kā tas, piemēram, ir Igaunijā? Kādi tam ir šķēršļi?
Šobrīd ir izveidota darba grupa, kurā piedalās speciālisti no vairākām valsts iestādēm, lai izstrādātu koncepciju universālo personas identifikācijas karšu ieviešanai. Šāda ID karte kalpos kā ceļošanas dokuments un kā personas autentifikācijas un elektroniskās identifikācijas līdzeklis dažādās informācijas sistēmās. E-paraksts tiks integrēts ID kartē, un to varēs lietot dažādu pakalpojumu saņemšanai, piemēram, lai reģistrētu adreses maiņu, reģistrētos darba biržā, piedalītos vēlēšanās, saņemtu dažādus sociālos, veselības aprūpes, sabiedriskā transporta u.c. pakalpojumus. Kas attiecas uz izmaksām tieši iedzīvotājiem, tad pirms nav izstrādāts ID karšu sistēmas galīgais variants, par to būtu priekšlaicīgi runāt.

Vai Jūsuprāt, iestāžu darbinieki ir pietiekami informēti, par e-paraksta ieviešanu?
Sadarbībā ar VAS „Latvijas pasts” esam organizējuši gan seminārus, gan izstrādājuši ieteikumus elektronisko dokumentu izstrādei un noformēšanai, izsūtījuši informatīvos materiālus ministrijām un citām valsts pārvaldes iestādēm, lai atvieglotu to darbu, uzsākot e-dokumentu ieviešanu. Protams, mēs uzskatām, ka tomēr valsts iestāžu darbinieku aktivitāte nav pietiekama, par ko sekretariāts ir informējis gan Ministru kabinetu, gan konkrētās ministrijas un citas valsts pārvaldes iestādes.

Cik droši ir elektroniskie paraksti, vai tos ir iespējams arī viltot?
Ja runājam par drošu elektronisko parakstu, tad tas neapšaubāmi ir drošāks nekā pašrocīgi veidots paraksts. Turklāt normatīvajos aktos ir noteikti standarti, kādām jābūt tehnoloģijām, ar kurām tiek radīts elektroniskais paraksts, kādiem standartiem jāatbilst pašam parakstam, lai to viltot praktiski nebūtu iespējams.

Ko jūs plānojat attīstīt vai iesākt, lai pieprasījums kļūtu vēl lielāks?
Sekretariāta uzdevums ir izstrādāt e-pārvaldes risinājumu platformu, uz kuras bāzes valsts pārvaldes iestādes un citi e-pakalpojumu sniedzēji varētu piedāvāt vienotu un visiem saprotamu  e-pakalpojumu kompleksu. Savukārt pieprasījums pēc e-paraksta un ar to saņemamajiem pakalpojumiem ir atkarīgs no valsts iestāžu aktivitātes šīs platformas izmantošanā un to piedāvāto pakalpojumu klāsta.

Kas ir primārie ieguvumi no e-paraksta?
E-paraksta galvenā priekšrocība un ieguvums neapšaubāmi ir līdzekļu un laika ekonomija – ja piedāvāto pakalpojumu daudzums un efektivitāte būs pietiekama, tad par šīm priekšrocībām e-paraksta lietotāji varēs pārliecināties visīsākajā laikā.

Kuras ir tās sabiedrības daļas, kurām e-paraksts visvairāk noderētu sadzīves atvieglošanai?
E-paraksta mērķauditorija noteikti ir cilvēki, kuriem e-vide ir viņu ikdienas nepieciešamība. Tie ir uzņēmēji un valsts un pašvaldību iestādes, kuras izmanto e-parakstu gan pakalpojumu sniegšanai, gan pakalpojumu saņemšanai, gan savstarpējai dokumentu apmaiņai ar citām iestādēm. Tās ir privātpersonas, kuras izprot interneta sniegtās iespējas un plāno savu laiku. Un noteikti nedrīkstam aizmirst to sabiedrības daļu, kam e-paraksta lietošana sniedz pavisam jaunas iespējas, – cilvēkus, kam kaut kādu apstākļu dēļ ir apgrūtinoši vai pat neiespējami personiski apmeklēt iestādes un bez citu palīdzības nokārtot savus darījumus. Šādā gadījumā e-paraksts var pavērt jaunas iespējas darbam, veselības aprūpei un piekļuvei sociālajiem pakalpojumiem.