Kā radās ideja veidot filmu „Vienīgā fotogrāfija?
Filma ir pavisam vienkāršs stāsts. Visi zina unikālo Viļa Rīdzinieka fotogrāfiju „Valsts proklamēšana”, bet ne visi zina kādos apstākļos Latvija tika proklamēta. Aptaujājot savus draugus, bērnu draugus un kolēģus, secināju cilvēki nezina kāda situācija bija Latvijā 1918. gadā. Tikko bija beidzies 1. pasaules karš, Rīga vēl joprojām bija vācu okupācijas režīms, nebija kurināmā, trūka pārtikas. Un radās jautājums kā tādos apstākļos „saujiņa” nepieredzējušu politiķu uzdrīkstējās dibināt jaunu, neatkarīgu valsti. Tas man likās interesanti- sāku pētīt vēsturiskos materiālus un atklāju daudz balto vēstures plankumu, par kuriem līdz šim ir maz zināms vai pat nav bijis zināms nemaz. Lasot arhīvu materiālus un tiekoties ar daudziem cilvēkiem uzzināju unikālus faktus par vienīgo fotogrāfiju. Rakstot filmas scenāriju kopā ar Valdi Eglīti un Aivaru Kļavu, šo interesanto faktu izmantojām par filmas kulmināciju. Lai saglabātu intrigu, neatklāšu „Vienīgās fotogrāfijas” sižetu notikumus Latvijā 1918. gada 17. un 18. novembrī.
Kur notika proklamēšanas brīža filmēšana?
Nacionālajā teātri inscenējām šo pašu faktu- valsts proklamēšanu. Centāmies restaurēt līdzīgi, kā tas redzams V. Rīdzenieka fotogrāfijā, gan iekārtojot skatuvi, gan piemeklējot rekvizītus, gan aktieru un masu skatu dalībnieku vizuālo izskatu
Kas ir filmas tapšanas pamatā?
Tagad arī mēs – „Vienīgās fotogrāfijas” veidotāji esam vēlreiz proklamējuši savu valsti un mums ir pašiem sava vienīgā fotogrāfija. Liela interese bija arī bija no mediju puses, kad filmējām kadrus Nacionālajā teātrī, jo tieši tur tika filmēta nozīmīgākā aina, tāpēc arī neļāvām atsevišķus kadrus fotografēt, lai neatklātu filmas intrigu pirms filma tiek demonstrēta un nonāk pie skatītāja.
Kad varēsim redzēt filmu?
Filmai ir jābūt gatavai līdz valsts svētkiem- 18. novembrim. Pašlaik strādājam pie filmas montāžas. Ir patiess prieks ka visas grūtības aiz muguras, un filmas radošā grupa godprātīgi ir paveikusi milzīgu darbu, neskatoties uz daudzajām problēmām, tostarp arī finansiālajām. Vēsturiskas filmas izveide ir ļoti sarežģīts un dārgs process. Mēs restaurējam laiku, kas ir zudis. Un tas nav vienkārši. Ir nepieciešams atrast vēsturiskus interjerus, senus rekvizītus, kostīmus. Grima māksliniece gatavoja aktieriem parūkas, bārdas un ūsas. Katrs sīkums šādā vēsturiskā darbā ir ļoti nozīmīgs. Un tas neapšaubāmi ir dārgi. Tāpēc ir patiess gandarījums, ka Latvijā ir uzņēmēji, kas izprot un atbalsta kino.
Cik liela komanda ir strādājusi pie filmas uzņemšanas?
Filma tiek veidota filmu studijā EDKS. Pamata grupas sastāvs nav milzīgs, jo tādu nemaz nevaram atļauties. Filmas producente Baiba Urbāne, operators Valdis Eglītis, mākslinieks Martiņš Kalseris, kostīmu māksliniece Sandra Sila, grima māksliniece Sarmīte Balode, skaņu operators Aivars Riekstiņš, filmas fotogrāfs Oļegs Kotovičs, filmas otrā režisore Aiva Sīmane, aktieru atlases asistente Brigita Lībiete, operatora asistente Lāsma Ābele, kostīmu mākslinieces asistente Gita Kalvāne un, protams, vēl asistenti un palīgi, kas tika pieaicināti uz lielākajām filmēšanas epizodēm. Kopumā ap 20 cilvēku. Katram ir sava loma, bet ja budžets būtu lielāks, noteikti būtu nepieciešami vēl palīgi cilvēku skaits Iespēju robežās esam darījuši visu maksimāli labi. Esam strādājuši pat 14 stundu garas filmēšanas maiņas. Liels paldies visiem grupas cilvēkiem par izturību un patieso vēlmi izveidot labu filmu, kas veltīta mūsu valsts jubilejai.
Tagad ir sācies pats interesantākais filmas tapšanas process – montāža. Filmas komponists būs Niks Matvējevs. Man ir ļoti patīkami atkal strādāt kopā ar Niku, jo viņš ne tikai ļoti labi izprot režisora vēlmes, bet arī ir lielisks komponists. Niks ir komponējis mūziku arī divām manām iepriekšējām filmām – „Dzimšanas diena” un „Haris”.
Arī visi aktieri bija iedegušies par šo filmu. Interneta portālam www.lv90.lv
Kā tika izvēlēti aktieri?
Aktieru izvēlē ir ļoti svarīgs process. Dažkārt filmas veiksme vai neveiksme saistīta tieši ar aktieru pareizu vai nepareizu izvēli. Kopā ar operatoru ilgi domājām, kurš varētu spēlēt mūsu pirmo prezidentu Kārli Ulmani. Bija nepieciešams labs aktieris ar savu harizmu, aktieris, ko skatītājs arī mīl, un, kurš ir kaut nedaudz vizuāli līdzīgs Kārlim Ulmanim. Kopā ar Valdi Eglīti skatījām visu teātru aktieru fotogrāfijas , ieskaitot arī leļļu teātra aktierus un arī Krievu drāmu teātra aktierus. Sapratām, ka tieši Juris Žagars ir ļoti piemērots šai lomai. Rūpīgi sekojām līdzi aktieru un viņu atveidojamo varoņu vecumam- Vili Rīdzinieku spēlēja Andris Keišs- 1918. gadā Rīdzeniekam bija 34 gadi un arī Andrim Keišam tagad ir 34 gadi. Andris Keišs ļoti priecājās, kad piedāvāju šo lomu. Viņš ļoti nopietni gatavojās lomai - izpētīja Viļa Rīdzinieka biogrāfiju, kuru biju sagatavojusi velējās zināt, kas būs viņa partneris(jaunais aktieris, Rihards Leperis). Cik sapratu arī pirms filmēšanas abi bija jau satikušies un pārrunājuši spēles stilu, lai filmēšanas laikā būtu jau sagatavojušies.
Filmā bija nepieciešami arī vācu kareivji- puiši ar militāru stāju, tad nu mums palīdzēja Latvijas Republikas Aizsardzības akadēmija. Filmā spēlēja arī vācu virsnieki: Andris Buls un Ģirts Liuziniks.
Filma piedalījās 160 masu skatu dalībnieki, kas ar prieku iejutās pagājušā gadsimta varoņu tēlos. Vēl ļoti svarīga lieta filmēšanas laikā bija izšūt karogu,– 19 metrus garu, ar nepareizām krāsu proporcijām, jo tieši tāds redzams V. R. fotogrāfijā. Tātad tajā tālajā laikā vēl īsti nezināja, kādas ir pareizās karoga proporcijas.
Vēl kāds ļoti interesants fakts- Viļa Rīdzinieka fotogrāfijā ir redzams, ka karogam, kas piestiprināts skatuves augšdaļā, viena puse ir noslīdējusi. Mēs izpētījām visus vēstures materiālus secinājām, ka procesijas laikā šis karoga stūris sāka slīdēt lejā, jo bija slikti piestiprināts. Un viss šis kopskats tika iemūžināts tieši tad, kad karogs bija noslīdējis- cilvēki zālē to ievēroja un teica, ka tā ir ļoti slikta zīme- Latvijai varētu būt ļoti grūts mūžs. Kāds cits kurš bija pāršūts no vecā krievu karoga, slapjajā dienā, bija sakrāsojies ar sarkani asiņainām svītrām baltajā daļā. Divi fakti. kas „pareģoja” Latvijai grūtu likteni. Filmā mēs šo vienu faktu arī atainosim.
Kādas ir sajūtas pēc jau padarītā darba?
It kā jau viss jau ir skaisti, bet tikai, ja režisors varētu būt tikai režisors, ja režisoram ir jāmeklē arī finanšu līdzekļi, - tas nav normāli. Pirmkārt es savu laiku tērēju tam kam nevajadzētu, bet ja es to nedarītu, tad nebūtu arī filma. Man ir jābūt gan režisorei, gan līdzproducentei, kas iet pie uzņēmējiem un lūdz atbalstīt filmu, lai varētu tapt šis projekts. Režisora uzdevums ir veltīt visus spēkus laba darba izveidei, nevis skraidīt pa pasauli un meklēt atbalstu- tas ir šausmīgi. Diemžēl, Nacionālais kino centrs uzskatīja, ka šis nav aktuāls produkts, kas varētu būt viņiem saistošs, tāpēc viņi norobežojās no „Vienīgās fotogrāfijas” finansēšanas. Mēs esam ļoti pateicīgi atbalstītājiem par uzticēšanos filmas idejai. Mūsu labvēļi ir - Rīgas Dome, Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija, Tēvijas sargs, SIA „Latvijas Mobilais telefons”, AS „Latvenergo”, „Energoremonts Rīga”, Energofirma „Jauda”, „Latvijas Avīze”, Nacionālais teātris, „Hercs Flora”, un arī daudzas privātpersonas. Paldies viņiem un tiksimies pirmizrādē!
