Reālā dzīve šobrīd cilvēkus nelutina, nākas saskarties ar dažādām problēmām, saspringtu ekonomisko un finansiālo situāciju. Vai tas varētu sabiedrību vairāk pievērsties izklaidēm, kas ļauj kaut nedaudz distancēties no ikdienas, jautāju iluzionistam JURIM GAVRILOVAM.


Kā ir mainījies pieprasījums pēc izklaides (tieši iluzionistu) priekšnesumiem pēdējā gada, pusotra gada laikā?
Es nodarbojos ar iluzionismu tikai piecus gadus, tā kā izmaiņas šajā biznesā īsti vērtēt nevaru, bet varu teikt, ka pagaidām pieprasījums pēc maniem pakalpojumiem un šova ir tikai pieaudzis, jo ar katru gadu esmu attīstījies vairāk un vairāk. Latvijai šī joma joprojām ir ļoti jauna. 

Cik attīstīts un plaši pārstāvēts ir iluzionistu, triku demonstrēšanas izklaides bizness šobrīd Latvijā?
Latvijā izklaides industrijā ir diezgan maz iluzionistu, pietrūkst interesantu priekšnesumu un profesionālu mākslinieku. Viens no galvenajiem iemesliem ir sagrozītais priekšstats par iluzionistu izpildījumu Latvijā un vispār kopumā. Cilvēki nenojauš, ka eksistē pašmāju profesionāļi, kas spēj pārsteigt. Turklāt arī nauda, kuru cilvēki ir gatavi maksāt par mūsu pakalpojumiem ir samērā maza, salīdzinot ar pasaules kritērijiem. Līdz ar to ir grūti attīstīties, jo iluzionistu rekvizīti maksā ļoti dārgi.

Kāds tas ir salīdzinot ar citām valstīm? Vai mums būtu daudz jāmācās no citiem, – kuriem,un kādā ziņā?
Salīdzinot ar citām valstīm gribētos redzēt lielākus atalgojumus un uzticību, bet tas mums ir jāizlabo pašiem, ieguldot darbu un laiku.
Visā pasaulē dažādās izklaides vietās (restorānos, bāros, tirdzniecības centros) strādā iluzionisti un izklaidē cilvēkus ar mērķi, piemēram,izcelt kādu vietu, un liek justies apmeklētājiem gaidītiem. Latvijā šī tendence nav atklāta, cilvēki neredz iespējas, kas ir tepat blakus, jo, kā jau minēju, šī sfēra ir ļoti neattīstīta.

Kādēļ tieši Jūs esat pievērsies šai sfērai?
Šī sfēra vienmēr mani ir intriģējusi. Es pēc dabas esmu mistiķis. Man patika, kad bērnībā man stāstīja dažādus spoku stāstus, atceros piedzīvojumu meklējumu ietvaros bieži gribēju ielīst kādā tumšā vietā, piemēram, šķūnī, lai izbaudītu bailes. Tas bija mans veids, kā radīt savā galvā kaut ko maģisku, jo nekad nebiju redzējis burvju māksliniekus. Atceros tikai Kašpirovski, kuru man neļāva skatīties, bet kaut kādā dīvainā veidā viņš mani uzjautrināja ar savu pārlieku nopietno skatienu. Otra bērnības atmiņa, saistīta ar burvju māksliniekiem - bija Maskavas cirks.
Tagad šī nosliece uz mistiku manī atspoguļojas manā nodarbē, mūzikas izvēlē un dzīves stilā kopumā. Nesaprotamais ir tik interesants un vilinošs. To izbaudīt pietiek arī tikai paskatoties zvaigžņotās debesīs. Tas viss ļauj domām plūst apkārt un savā ziņā attīsta domāšanu, kā arī laikam pārlieku lielu filozofēšanu.
Man patīk dāvāt cilvēkiem prieku,un vēl vairāk man patīk,kad mani apbrīno un izsaka pateicības vārdus par labi pavadīto laiku manā kompānijā. Tas tiešām ļoti silda sirdi un rada gandarījumu.

Kādi ir Jūsu tuvākās un tālākās nākotnes mērķi šajā jomā?
Es gribētu iegūt uzticamus sponsorus, kas būtu gatavi ieguldīt naudu manā šovā vai arī kopīgi izveidot kaut ko jaunu un unikālu, galvenais – gribu palikt pie savas nodarbošanās.  Nesen dzirdēju frāzi par to, ka Latvijā ir šovs, bet nav biznesa, savā ziņā tas tā arī ir, bet lielākoties, kā jau teicu, cilvēki vienkārši neredz iespējas. Man ir idejas par labdarību. Esmu nodarbojies ar labdarības šoviem arī iepriekš, sadarbojoties ar dažām Latvijas augstskolām,un arī neatkarīgi no tām. Labas lietas notiek ar cilvēkiem, kas dara labu citiem.

Kā Jums šķiet, cik lielā mērā tieši ar iluzionista darbu saistītās izklaides sfēra Latvijā ir spējīga attīstīties, kas to atbalsta, kas traucē – liek šķēršļus?
Šķēršļus iluzionisti liek paši sev.  Satraukums par konkurenci, personīgā nesaprašanās, baumas utt. Diezgan bērnišķīgi, bet situācija nav tik pozitīva. 
Zinot apstākļus, tad attīstīties šai sfērai, pirmkārt, palīdzu pats, radot labu priekšstatu par savu nodarbošanos un mākslu kopumā, parādot cilvēkiem ar kuriem strādāju burvju mākslinieku pielietojuma iespējas dažādās prezentācijās, atklāšanās un vienkāršos tipveida atpūtas pasākumos. 
Runājot plašāk,tad šī māksla prasa ļoti lielu pacietību un ilgus, bieži tracinošus treniņus. Ilūzijas mākslā lielāko lomu spēlē  prezentācija un kontakts ar publiku,nevis labi atstrādāts triks. Šo ir vērts paturēt prātā cilvēkiem, kas vēlētos nodarboties ar šo brīnišķīgo un iespējām bagāto mākslu, nevis filmēt neatstrādātus trikus un ievietot tos internetā. Ilūziju var piedzīvot tikai dzīvā izpildījumā, jo šīs mākslas galvenā būtība ir - novērst uzmanību.

Vai strādājot par iluzionistu (ja to uztver kā profesiju) var nopelnīt, vai tas tomēr vairāk ir kā vaļas prieks?
Skatoties - cik veiksmīgs ir iluzionista šovs un izteiktais piedāvājums. Strādājot esmu sapratis, ka ļoti lielu lomu šajā biznesā nosaka spēja uzturēt labas attiecības un spēja pielāgoties. Es domāju, ka šo atziņu noteikti kaut kur māca un tai ir ļoti gudrs un sarežģīts nosaukums, bet man to iznāca iemācīties pašam. Manā gadījumā burvju māksla bija vaļasprieks, kas gada laikā pārtapa par profesiju. Es sevi uzskatu par ļoti veiksmīgu iluzionistu, jo pieprasījums pēc maniem pakalpojumiem un kompānijas pasākumos pagaidām ir tikai audzis. Nopelnīt var un ļoti neslikti. Es rādu trikus neatkarīgi no tā vai es atpūšos vai strādāju, jo man tas patīk pašam,un es,tīri dabiski, mīlu smieties, un es mīlu, kad cilvēki man apkārt labi pavada laiku. Līdz ar to dažreiz sanāk cilvēkus „pagrūst” jautrības virzienā,izmantojot līdzekli, ko es pārvaldu vislabāk, – ilūziju . Man savā ziņā ļoti paveicās. Man nekad nav bijis neviens skolotājs, kas varētu iemācīt pamatus, tādēļ visu nācās apgūt pašam, mācoties no savām kļūdām, un līdz ar to man nav nācies pārņemt kāda cita iluzionista personības īpašības. Ļoti daudz esmu mācījies no sava šefa un vienlaikus arī laba drauga Olega Siņaeva, kas man palīdzēja iziet uz to līmeni, kur tagad atrodos. Mēs joprojām cieši sadarbojamies un rīkojam dažādus pasākumus.

Kas ir Jūsu mērķa auditorija – kas izvēlas, aicina Jūs uz pasākumiem? Vai arī auditorija laika gaitā mainās, attīstās, varbūt izglītojas? Auditoriju pārsteigt ir arvien grūtāk, vai vieglāk?
Pārsvarā auditorijas ir visdažādākās, sākot no draugu pasēdēšanām līdz ļoti smalkām  un dārgām viesībām. Es strādāju tikai ar pieaugušiem, jo man šī skatītāju grupa liekas vispiemērotākā manam šovam, savukārt ļoti reti strādāju ar bērniem. Iespējams tādēļ, ka esmu jauns un par bērniem zinu tikai no stāstiem par stārķiem un kāpostu laukiem. Ja runā nopietni, tad noturēt bērnu uzmanību man ir daudz grūtāk nekā noņemt pulksteni no skatītāja rokas.
Man savu publiku pārsteigt ir ļoti viegli, jo cilvēki nav pieraduši redzēt trikus. Lietas, kas man liekas garlaicīgas un jau sen visiem zināmas, vēl joprojām spēj pārsteigt skatītāju. Viss ir atkarīgs tikai no prezentācijas un spējas pielāgoties situācijai uz skatuves.