Kā vērtējat izglītības lomu darba tirgū šobrīd? Kādas ir tendences un kā pēdējos gados tās ir mainījušās?
Izglītības loma darba tirgū ir ļoti liela, nevaru iedomāties, ka tā varētu mazināties, bet jāapzinās, ka izglītība ir dažāda. Akadēmiskā izglītība lielāko tiesu ir domāta, lai jaunietis turpinātu studijas visos iespējamajos ciklos, piemēram, kļūstot par zinātnieku, par izgudrotāju, bet profesionālā augstākā izglītība ir orientēta uz lietišķiem pētījumiem un darba prasmi, šādās studiju programmās prakses daļa ir obligāta. Par augstāko izglītību valstī lasāmas gan nievas, gan pesimistiskas prognozes, bet mums ir arī ar ko lepoties. Tas ir patiešām labi, ka Latvijas izglītības sistēmā ir iespējama pāreja no viena studiju veida vai no viena cikla uz citu, šie izglītības veidi ir dažādi kombinējami, tādēļ, manuprāt, jaunieši var studiju procesā pārliecināties par savām spējām, par interešu noturīgumu un izlemt, vai nākamajā ciklā turpināt studijas ar akadēmisku vai ar profesionālu ievirzi. Jebkurā gadījumā nevar gaidīt, ka tikko augstskolu absolvējis jaunais darbinieks būs izcils praktiķis, pieredzi krāj arī gados cienījami darbinieki. Jā, var gadīties, ka pat akadēmisko bakalaura vai maģistra programmu absolvējis jaunietis kādā darbā labi strādā arī praktiski - varbūt viņam ir šajā virzienā labas ģimenes tradīcijas, lieliskas iedzimtas spējas, izteikta kreativitāte u.tml., tomēr kopumā darba tirgum speciālistus gatavo profesionālas ievirzes studiju programmās. To varu apgalvot arī par tām studiju programmām, kuras piedāvājam Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.

Cik lielā mērā augstākās izglītības iestādes sadarbojas vai ņem vērā uzņēmēju, darba tirgus prasības speciālistu sagatavošanā? Kas ir tās galvenās darba tirgus prasības, kas tiek uzstādītas augstskolu beidzējiem, runājot tieši par jomām kurās topošos speciālistus sagatavo RPIVA? Vai laika gaita šīs prasības ir mainījušās?
Ir nācies dzirdēt populistiskus negatīvus saukļus par augstskolu filiālēm. Svarīgākais ir kvalitāte, un par to ir jārūpējas. Tā kā arī mūsu akadēmijai ir vairākas filiāles dažādās Latvijas pilsētās, mums ir izveidojusies tradīcija slēgt sadarbības līgumus ar tām pašvaldībām, kuru pārziņā ir attiecīgais reģions. Pēc novadu reformas esam sākuši slēgt šādus sadarbības līgumus ar jauno novadu pašvaldībām, jau noslēgti līgumi ar Alūksnes, Cēsu, Kuldīgas un Tukuma pašvaldībām, septembrī paredzēta līguma parakstīšana ar Bauskas pašvaldību, un šo procesu turpināsim. Tā ir ļoti veiksmīga sadarbības organizēšanas forma ar darba devējiem, piemēram, pašvaldība iesaka novadam noderīgus tematus studentu pētnieciskajiem darbiem, piedāvā prakses vietas, palīdz saviem darbiniekiem finansēt studijas, bet pretim saņem speciālistus, kuri paliek strādāt novadā. Cēsīs pēc pašvaldības rosinājuma atvērām pilna laika pirmsskolas pedagoģijas studiju grupu, kuru kopīgi arī finansējām, Alūksnē 25. – 26. augustam kopā ar Alūksnes pašvaldību un Latvijas Zinātņu akadēmiju organizēsim kopīgu konferenci par novada vēsturi, sakariem, kultūru, valodu un perspektīvu, gan Kuldīgā, gan Cēsīs ar pašvaldību atbalstu mūsu filiāļu mājas veiksmīgi iekļaujas pilsētainavā, kopīgi rūpējamies gan par ēkām, gan par apkārtni. Filiāles nav tikai studiju vietas, mēs piedalāmies novadu skolēnu zinātnisko darbu vērtēšanā, organizējam izstādes, kultūras un labdarības pasākumus. Madonā pēc pašvaldības piedāvājuma veiksmīgi tiek papildināti pilsētas bibliotēkas grāmatu krājumi ar studentiem nepieciešamo literatūru, Tukuma filiāle aktīvi piedāvā iedzīvotājiem dažādus kursus. Sadarbību ar darba devējiem veicina arī tas, ka daudzi mūsu absolventi ir skolu un pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāji vai ir uzsākuši savu biznesu un palīdz nodrošināt nākamajiem studentiem labas prakses iespējas. Protams, augstskolas nevar saņemt programmu akreditāciju, ja neveic absolventu un darba devēju aptaujas. To rezultāti tiek analizēti fakultātēs, tādējādi mēs iegūstam ziņas gan par panākumiem, gan par problēmām, kā arī ieteikumus jauninājumiem un uzlabojumiem, tomēr esam pārliecinājušies, ka tieši noslēgtie savstarpējie līgumi šo sadarbību vēl vairāk disciplinē, veicina nepārtrauktību un atgriezenisko informāciju par mūsu absolventu darba gaitām, tāpēc pēdējā gadā slēdzam sadarbības līgumus arī ar profesionālajām asociācijām, kā arī ar skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm. Studiju gada beigās tika veiksmīgi aktualizēta sadarbības stratēģija ar Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību, uzklausījām priekšlikumus par speciālistu gatavošanu, augustā aktīvi piedalīsimies arodbiedrības pasākumos, organizējot darba grupu diskusijas. Tāpat kā visā tautsaimniecībā, arī augstākās izglītības jomā mainās prasības. Piemēram, tas, ka ir ieviesta prasība valsts pārbaudījumu un studiju programmu akreditācijas komisijās iekļaut darba devēju pārstāvjus ir apsveicama, jo arī tā mēs savstarpēji apmaināmies ar atziņām par studējošo un absolventu sagatavotību, iegūstam darba devēju tiešu vērtējumu.

Krīzes periodā diezgan daudz cilvēki, arī tie, kas ieguvuši augstāko izglītību, bija bez darba, nevarēja atrast savai kvalifikācijai un profesijai atbilstošo. Kā, Jūsuprāt, šī situācija būtu maināma, kas ir galvenie iemesli, kādēļ tāda veidojusies?
Kopumā bezdarba iemesls, protams, ir valsts ekonomiskās grūtības un droši vien arī pamatotas valstiskas stratēģijas trūkums. Savulaik enerģiski veidotais un popularizētais Latvijas Nacionālais attīstības plāns tūlīt arī izrādījās neizpildāms. Tomēr nepiekrītu tiem, kas paziņo, ka nevar attīstīt savas augstskolas, jo nav sakārtota augstākās izglītības sistēma valstī. Man tuvāka ir atziņa – vispirms sakārto savu durvju priekšu un tad ej kārtot pasauli. Tā kā lielākā daļa mūsu akadēmijas absolventu ir skolotāji vai izglītības darba vadītāji, ar bažām lūkojāmies uz skolu slēgšanu un apvienošanu. Sākām piedāvāt metodiku, kā strādāt apvienotajās klasēs, mācīt vairākus priekšmetus, piedāvājam kombinētās programmas, piemēram, vienlaikus apgūt pirmsskolas un sākumskolas skolotāja specialitāti vai sākumskolas skolotāja specialitāti ar tiesībām mācīt kādu priekšmetu arī pamatskolā, arī izglītības darba vadītājiem ir iespējas studiju laikā iegūt kāda priekšmeta skolotāja kvalifikāciju. Tādējādi jaunajam speciālistam ir lielākas iespējas darba tirgus piedāvātajos variantos. 2010. gadā akadēmiju absolvēja 1096 speciālisti (155 bija studējuši par valsts dotāciju, bet 941 par saviem vai savu darba devēju līdzekļiem), pēc Valsts Nodarbinātības aģentūras ziņām 6 absolventi pieteicās bezdarbniekos. Tas ir labs rādītājs. Ja vēl atceramies, ka lielākā daļa mūsu absolventu ir sievietes, kurām nereti ir arī rūpes par jauno ģimeni, tas ir teicams rādītājs. Jāatzīst gan, ka ne visi strādā tieši izvēlētajā specialitātē, dažkārt izvēlas tai tuvu, līdzīgu. Studējot par skolotāju tiek apgūta saskarsmes māka, psiholoģija, vispārējās augstākās izglītības pamati, attīstīta valoda, tādēļ šie absolventi labi konkurē darba tirgū arī citu amatu vakanto vietu konkursos.
Ir manāms uztraukums par to, ka nepietiekami daudz jauniešu izvēlas inženierzinātņu studijas, bet vai tad ir pietiekami daudz darba vietu, kur šiem inženieriem strādāt? Un mēs atkal atduramies pret vāju valstiskās attīstības plānošanu un stratēģiju. Lai iegūtu profesionālā bakalaura izglītību, nepieciešami vidēji 4 gadi, ja vēl pieskaitām divgadīgās profesionālā maģistra studijas, iznāk līdz 6 gadiem. Taču jāpēta un jāplāno jau tagad, kādi speciālisti būs nepieciešami Latvijā pēc šiem 6 gadiem. Pēdējo gadu pieredze šajā sakarā ir pavisam neizdevusies.

Kā esat novērojusi, cik aktīvi uzņēmēji šobrīd domā par savu darbinieku izglītošanu, viņu kvalifikācijas celšanu? Kā tas ir salīdzinot ar citu valstu piemēru? Vai uzņēmumi iegulda savos darbiniekos? Kuri uzņēmumi (nozare, lielums, starptautiskie) ir aktīvāki?
Tie, kam ir pelnošs uzņēmums, par darbiniekiem domā. Kopumā tomēr uzņēmumi pārāk maz iegulda savu darbinieku izglītošanā, bet nevēlos tos nosodīt, jo ļoti labi pelnošu uzņēmumu mums nav pietiekami daudz. Joprojām darba vietu trūkst. Braucot ekspedīcijās, nomaļākajos rajonos esmu sastapusi desmitiem spēcīgu jauniešu izmisīgos darba meklējumos, viņi nebaidās darba, pašiem nekādu iekrājumu nav, strādā neregulārus gadījuma darbus, pēdējā cerībā vairāki aizbrauc no valsts. Ja jau valsts nespēj, vai tiešām turīgie uzņēmēji nevēlas Latvijā attīstīt jaunas darba vietas? Būtu jāatbalsta arī katra jauno uzņēmēju iniciatīva, jāpalīdz attīstīties, izvairīties no kļūdām, tās labot, bet neatteikties no uzņēmuma idejas.
Šajā sakarā jāpiemin, ka augstskolu filiāles ne tikai nodrošina izglītības pieejamību, bet ir arī darba vietas kaut nedaudziem novada iedzīvotājiem.

Šobrīd parādījusies tendence, ka vidusskolu absolventi nereti izvēlas uzreiz pēc mācībām neturpināt studijas augstskolā? Pastrādāt un pēc tam, iespējams, stāties augstskolā. Kādus plusus un mīnusus saredzat šajā tendencē?
Mūsdienu Latvijā aktuālais jautājums nav par to, vai pareizāk būtu pēc vidusskolas doties studēt vai strādāt, bet gan par to, vai studēt gribētāji var atļauties studijas līdzekļu trūkuma dēļ. Pat tad, ja augstskolas filiāle ir tuvu mājām, ir jāsakrāj studiju maksa vai jāņem kredīts, kas daudzām ģimenēm ir nopietna problēma. Darba trūkst ne tikai jaunajiem, nevaram izlikties neredzam, ka bez darba ir vairākas paaudzes. Tādēļ es dziļi cienu un apbrīnoju Latvijas cilvēkus, kuri tomēr visiem spēkiem cenšas iegūt izglītību. Mēs esam neliela valsts un patiešām nevaram atļauties dumjus iedzīvotājus.

Kā kopumā saredzat augstākās izglītības sistēmas attīstību Latvijā? Kādā virzienā būtu jāiet? Kādām iniciatīvām, atbalstam jānāk no valsts puses, kādām – no pašu augstskolu un, iespējams, studentu un darba devēju puses?
Augstskolu Latvijā tiešām nav maz, to gan nav arī pārmērīgi daudz, un kvalitāte neslēpjas lielākā vai mazākā to skaitā, kā pirmajā brīdī varbūt šķiet. Lai neradītu lieku stresu, varmācīgi neslēgtu, nepievienotu, ne..., kvalitātes garantēšanai varam efektīvāk izmantot dažādās jomās labi pazīstamu paņēmienu – uzturēt augstas oficiālas prasības gan valsts, gan privātajās augstskolās. Tāpēc atbalstu zinātņu doktoru skaita palielināšanu augstskolās, kvalitatīvas pētījumu publikācijas, starpvalstu studiju programmu izstrādi, starptautiskus kopīgus grādus, aktīvāku viesprofesoru uzaicināšanu, studentu mobilitāti, savukārt profesionālajās studiju programmās izcilu profesionāļu iesaistīšanu speciālistu sagatavošanā. Protams, gribētos arī sakārtot akadēmiskā personāla reģistru, lai vairākas augstskolas nelepotos ar vienu un to pašu no vienas vietas un otru joņojošu docētāju, bet tad docētājam vienīgajā darba vietā būtu jāsaņem pienācīgs atalgojums. Tādu saredzu tuvāko valsts, darba devēju, akadēmiskā personāla un studentu kopīgo uzdevumu.