Nezinu – smieties vai raudāt?!? Pirms mēneša, pieņemot likumu par valsts budžetu 2015. gadam, frakcijas «No sirds Latvijai» priekšlikums paredzēt pedagogu darba samaksas modeļa ieviešanai 12 miljonus eiro no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem netika atbalstīts, bet 23. janvāra TVNET lasāms: «Seile atzina, ka ar pašlaik budžetā paredzētajiem 3 miljoniem eiro jauno pedagogu atalgojuma modeli ieviest nevarēs un labākajā gadījumā varēs izdarīt tikai kaut ko no plānotā. Viņa piekrita izglītības darbinieku arodbiedrībai, ka minimālā summa reformām būtu 12 miljoni eiro.»
Smieties par paradoksu, ka opozīcijas priekšlikumi tiek noraidīti principa pēc. Tā teikt, lai nākamajā priekšvēlēšanu kampaņā opozīcija nevarētu teikt, ka tā kaut ko nozīmīgu paveikusi. Un pēc laiciņa kā savu atklāsmi to paziņot plašsaziņas līdzekļiem. Smieties aiz bezspēcības par nespēju ietekmēt «varas mašīnu», kurai valsts un tās iedzīvotāju intereses bieži vien ir atbīdītas otrajā plānā aiz savu interešu īstenošanas. Smieties, lai neraudātu, redzot izglītības un zinātnes ministres kompetenci, vēlmi un (ne)spēju risināt izglītības nozares problēmas, īpaši samilzušo skolotāju algu jautājumu.
Vairāk gan gribas raudāt, apzinoties, ka pie varas esošām partijām vairāk rūp sava tēla spodrināšana ar skaļiem saukļiem par valsts izaugsmi un labklājību, kas diemžēl neatspoguļojas darbos – nav sistēmiska skatījuma uz valsts attīstību, bet kompleksi jautājumi tiek risināti nošķirti katras ministrijas iekšienē. To debatēs par valsts budžetu norādīja arī deputāts Arvīds Platpers: «[..] nozīmīgi ir nodrošināt visa izglītības procesa vadību, piemērojot izglītības kvalitātes vadības sistēmas principus un vērtējot visus izglītības procesus, sākot ar skolu izveides tīklu, izglītības saturu, pedagogu algām, kā arī risināt jautājumu par pieaugušo neformālo izglītību, profesionālās kompetences pilnveidi. [..] Tā kā izglītība ir viena no valsts augstākajām prioritātēm un no tās kvalitātes atkarīga ne tikai mūsu, bet arī nākamo paaudžu dzīves kvalitāte un izaugsme, mēs ierosinām likumdevējam uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un kontrolēt to izpildi. Aicinu beidzot paskatīties sistēmiski uz izglītības un zinātnes sistēmu un ekonomisko izaugsmi.»
Valstij beidzot būtu nevis katru gadu jāatmet izglītības jomai neliela kripata, bet jāveic efektīvas, ilgtspējīgas, gudras investīcijas izglītībā un jēgpilnas, pārdomātas reformas nozarē. Starptautiski pētījumi apliecina, ka pedagogu darba samaksas paaugstināšana uzlabo izglītības kvalitāti un skolēnu sasniegumus. Lai Izglītības un zinātnes ministrijas pašreiz sagatavotā pedagogu darba samaksas modeļa reforma dotu vēlamo ietekmi uz izglītības kvalitāti, bet ilgtermiņā - uz ekonomikas izaugsmi, pedagogu darba samaksas paaugstinājumam jābūt nozīmīgam. Tas ļautu piesaistīt spējīgākos cilvēkus pedagoga darbam, kā arī radītu vērā ņemamu konkurenci kā pamatu pedagoga darba kvalitātes pieaugumam. Un vai tad tāds nav atalgojuma paaugstinājuma mērķis - paaugstināt izglītības kvalitāti, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, tautsaimniecības attīstību un labklājību?
Pašreiz pedagogu atalgojuma maiņas modeļa ieviešanai no 2015. gada 1. septembra rezervēti 3 miljoni eiro no neparedzētiem gadījumiem domātajiem līdzekļiem, kas nozīmē, ka, ja septembrī tomēr pedagogu atalgojuma modeļa reforma nebūs pabeigta, deputātiem būs iespēja vēlreiz lemt par šīs naudas izlietojumu vai atstāšanu rezerves fondā. Rodas loģisks jautājums: kāpēc nevarēja rezervēt 12 miljonus? Atbilde ir vienkārša: tad nevarētu pozīcijas deputāti atbalstīt savus vēlētājus, piešķirot, piemēram, 25 000 eiro Smiltenes novada domei bērnu rotaļu laukuma izbūvei Smiltenē, 40 000 eiro Līvānu novada domei sporta aktivitāšu nodrošināšanai, 5 000 eiro Garkalnes novada domei jauktā kora dalībai starptautiskajos konkursos un daudzām citām valstiski tikpat svarīgām aktivitātēm. Gribas raudāt par tik klaju savu «spalvu spodrināšanu», aizmirstot deputāta amata būtību – rūpēties par Latviju un tās iedzīvotājiem un, radot vēlētājos pārliecību, ka labumi tiek tikai tiem, no kuru novada Saeimā ievēlēts kāds deputāts. Pārējiem vienkārši nepaveicās…
Baidos, ka pedagogu darba samaksas modeļa reforma galu galā neīstenosies un turpināsies pēdējos gados praktizētā diskriminācija pedagogiem par līdzvērtīgu darbu maksāt krasi atšķirīgu atalgojumu. Grūti tikai pagaidām saprast, vai 12 miljonu eiro nepiešķiršana bija apzināta, lai nebūtu jāīsteno šī reforma – sak, naudas reformai nepietiek. Vai arī tās ieviešana izgāzīsies nepietiekamā finansējuma dēļ, jo trūkstošos 9 miljonus eiro atrast septembrī būs praktiski neiespējami, ņemot vērā budžeta ieņēmumu prognozes un ekonomiskās situācijas attīstību Eiropā un Latvijā. Atliek cerēt uz visu pedagogu entuziasmu, veicot nepamaksātu darbu mūsu bērnu kvalitatīvas izglītības nodrošināšanā Latvijas un tās iedzīvotāju labklājībai un izaugsmei.
Daiga Kalniņa, dr. paed., Saeimas deputāta Arvīda Platpera palīdze