Jau ilgstoši Latvija veidojas kā greizo spoguļu karaļvalsts, kurā tiek pilnībā pieļautas nepamatotas apsūdzības publiskajā vidē, un šo ziņu paudēji neuzņemas nekādu atbildību par savu vārdu patiesumu. Diemžēl bieži vien tieši mediji ir tie, kas kultivē šīs citas realitātes radīšanu un, slēpjoties aiz saukļa “vārda brīvība”, demonstrē nekompetenci, publisko iztēles augļus, uzdodot tos par īsteno patiesību. Kad tā neapstiprinās, par to tiek aizmirsts, un nepastāv nekāda atbildība. Mediji jebkurā brīdī var publiski nosaukt jebkuru cilvēku par jebko, izplatot nepārbaudītu informāciju. Nepastāv nekādi ierobežojumi un kanoni. Varbūt ne visi žurnālisti ir klaji nekompetenti, taču šī bieži vien skaļākā daļa, kas nāk klajā ar grandioziem, nereti izdomātiem, paziņojumiem, grauj vispārējo žurnālistikas nozari un tēlu kopumā.

Ir ļoti daudz piemēru, kad žurnālistu izkliegtie pārmetumi, kas visbiežāk ir vērsti pret sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, nav apstiprinājušies. Saukļi ir izbļauti, sabiedrība ir satracināta, cilvēks ir vairāk vai mazāk norakts, bet pamatojuma tam nav bijis – žurnālists aizmirst šo lietu un meklē nākamo upuri. Gandrīz katru gadu uzpeld kāds lokālais naids starp pašvaldībām un medijiem — Ventspils nav vienīgā vieta. Pirms dažiem gadiem šādas cīņas izvērtās Kandavā, savulaik arī Tukumā. Ko lai dara mērs, ja, piemēram, t.s. neatkarīgais medijs nolēmis viņu nograuzt? Piemēram, Tukuma mērs Juris Šulcs atzina par gudrāku tikt ievēlētam Saeimā no “Vienotības” saraksta. Pašlaik ir novērojams briestošs konflikts starp Talsu uzņēmējiem, kuri nosaukušies par “iedzīvotājiem” un konfliktē ar pilsētas domi, un šādus piemērus var saukt vēl un vēl. Nereti gan nākas secināt, ka Latvijas mediji rada savdabīgu greizo spoguļu karaļvalsti, kamēr patiesībā konkrētais pašvaldību vadītājs varbūt pat ir labākais iespējamais, par ko liecina Jelgavas novada piemērs – daudzu žurnālistu peltais novada vadītājs vairākas reizes pēc kārtas ir ticis ievēlēts novada domē.

Žurnālisti šajos gadījumos nereti atspoguļo tikai vienu, ažiotāžu radošo viedokli, neuzklausot abas puses.

Arī pats esmu saskāries ar žurnālistu klaju patvaļu un neprofesionalitāti. Pēdējais gadījums – centieni ierobežot portāla Bizness.lv iniciatīvu attiecībā uz Konkurences padomes (KP) ieceri ierobežot un aizliegt pašvaldībām veidot savus informatīvos izdevumus. Jebkuram domājošam cilvēkam ir pilnīgi skaidrs, ka šīs Konkurences padomes izstrādātās vadlīnijas ir skaidrojamas kā politiskās ietekmes pārdales jautājums, kas saistīts ar pašvaldību vēlēšanu tuvošanos un centieniem ierobežot pašvaldību saziņu ar sabiedrību. Kad Bizness.lv sāka apkopot pašvaldību vadītāju viedokļus, veidojot atklāto vēstuli Ekonomikas ministrijai, jau sākotnēji bija skaidrs, ka KP vai pati ministrija atbildēs ar uzbrukumu. To pat gaidījām, jo bijām gandrīz vienīgie trauksmes cēlāji, kas pievērsa sabiedrības uzmanību šim jautājumam. Ir skaidrs, ka kādam tas nepatika, jo pretī saņēmām safabricētas informācijas straumi, kas tieši vērsta pret ziņu portālu, mazāk uzmanības veltot konkrētajam jautājumam, kura aktualitāti pierāda daudzo pašvaldību vadītāju viedokļi.

“Latvijas avīzē”, kas, manuprāt, pilnīgi nepamatoti savā nosaukumā izmanto mūsu valsts nosaukumu, tika sagatavota publikācija, kurā žurnālists meklē dažādus veidus, kā portālam iedzelt, kā apšaubīt tajā rakstīto. Tajā pat laikā no žurnālista neesmu saņēmis nevienu zvanu vai vēstuli, nav bijusi vēlme uzzināt manu viedokli, manu ieinteresētību šajos jautājumos. Abu pušu viedokļi laikam nešķita tik svarīgi, jo tas taču varētu pārspridzināt skaisti uzpūsto ažiotāžas balonu vēl pirms raksta publicēšanas. Un atkal apstiprinās, ka mūsdienās Latvijā būtiski ir reitingi un sensācijas, nevis patiesība.

Taču esmu pārliecināts, ka mūsu valstī ikvienam ir pilnas tiesības paust savu viedokli skaļi, nebaidoties, ka tādēļ saņems asu kritiku no mediju puses vien par to, ka domas atsevišķos jautājumos nesaskan.

Neapšaubu, ka ne visi profesionālie žurnālisti Latvijā ir izmiruši. Daudzi tikai klusē, jo ir grūti vienatnē stāties pretī lielajam un agresīvajam ažiotāžas meklējošo mediju spiedienam. Uzskatu, ka Latvijas tauta ir pelnījusi atklātu un patiesu informācijas vidi un cilvēki ir pietiekoši gudri, lai paši izdarītu slēdzienus un secinājumus par notikumiem.

Tāpēc visi kopā meklēsim un izcelsim tos žurnālistus un medijus, kuri ir neatkarīgi un vēlas noskaidrot patiesību ikvienā jautājumā, lai, kopā vienā ierindā ar labākajiem, veidotu jaunu platformu objektīvai un godīgai žurnālistikai.

Mums visiem kopā tas izdosies.