Atskatoties uz šo gadu, kurš tuvojas izskaņai, nākas konstatēt, ka lielai mūsu tautas daļai tikai nepārprotami, konkrēti ārēji draudi palīdz apzināties, kas mēs esam, no kurienes mēs nākam, uz kurieni mēs vēlamies doties un uz kurieni – nē. Šogad to palīdzēja saprast (kā tagad modē teikt) ģeopolitiskā situācija un dažādas tās izpausmes. Jo īpaši – t.s. bēgļu jautājums.

Tas, ko es šodien, rīt, aizparīt, pārējās atlikušās šī gada dienas, Jaunajā gadā un vispār visu savu mūžu gribētu saredzēt, sadzirdēt un sajust savos tautiešos, ir – ENERĢIJA un tās izpausmes. Stalta stāja, pārliecība par savu nacionālo piederību un uzskatiem, gatavība cīnīties par sevi, savu ģimeni, mūsu tautu un mūsu valsti, par visu, kas vien latvietim ir svēts – tās ir šīs sākotnēji nepieciešamās enerģijas turpmākās, iekšējās un ārējās izpausmes.

Un novēlu latviešiem arī allaž būt ne tikai prātīgiem un apdomīgiem, bet arī sapņotājiem, Dullajiem Daukām. Novēlu savos sapņos par mūsu tautu un mūsu valsti lidot augstu un tālu. Savus nacionālos, patriotiskos mērķus spraust tādus, dēļ kuriem vērts dzīvot uz šīs Zemes. Domāt ārpus rāmjiem. Augstu spraust savu latiņu un lēkt vēl augstāk. Un pats galvenais – DARĪT. Ne tikai staigāt apkārt, savu domu un ideju apmātiem, bet arī spert konkrētus, praktiskus soļus savu sapņu, ideālu, mērķu sasniegšanai, īstenošanai. Kaut kas apkārtējā vidē var mainīties tikai, cilvēkam sākot (ne tikai pārnestā nozīmē, bet arī burtiski) pakustināt pirkstiņu.

Laiku pa laikam padomāsim kaut vai par to, kā radās Mūsu Valsts! Iesākumā bija doma. Ideja. Tolaik – šķietami pavisam dulla, nereāla ideja. Un ne jau tautas vairākumam ienāca prātā šī ideja. Nē, tikai dažiem. Dullajiem! Sapņotājiem! Tā vēsturiski ir sākušās gluži vai visas patiesi lielās, diženās lietas. Un tā sākās arī mūsu mīļā Latvija! Vispirms sapņojot (nebaidoties sapņot) un pēc tam DAROT (nebaidoties darīt)!

Arī pirmais pārbaudījums nupat vēl tikai dibinātajai valstij – Brīvības cīņas – tika pārvarēts vispirms galvās un pēc tam – konkrētās darbībās. Vispirms plānojot un pēc tam šos plānus īstenojot. Romantiski un tēlaini, bet pēc būtības nevainojami to ataino mākslas filma “Rīgas Sargi”. Studentu rota gāja, kā reiz rakstīja Agris Liepiņš, “nesalaužamas ticības apmirdzēti. Ar ticību latviskas valsts pastāvēšanas idejai”. Ticēja. Sapņoja. Darīja. Un – izdarīja!

Par šodien svarīgām konkrētām, taustāmām un izmērāmām lietām runājot, man uzreiz nāk prātā tas ļoti, ļoti slidenais ceļš, pa kādu joprojām soļo mūsu valoda. LATVIEŠU VALODA.

Latvijas Republikas Satversme sākas ar vādiem: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem” (izcēlumi – mani). Un tad nu uzreiz jāvaicā – kurš tad garantēs to “latviešu valodas pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”? Kuram par to būtu jārūpējas? Kurš būs tas, kurš pie Mātes Latvijas pieminekļa Brāļu kapos, Lestenes memoriālā un jebkurā citā svētvietā, jebkurā svētbrīdī vai vienkārši tāpat, jebkurā diennakts laikā un ar tīru sirdsapziņu un pārliecību varēs teikt tiem, kuri savas dzīves un dzīvības atdeva, lai taptu, tiktu sargāta un atjaunota Latviešu Valsts: “Esmu darījis visu, lai jūsu asinis nebūtu velti lietas un lai manas dzīves laikā latviska Latvija un latviešu valoda stiprākas kļūtu! Un es nodošu šo svēto uzdevumu arī maniem pēctečiem, manas dzimtas nākamajām paaudzēm!”? Tam vajadzētu būt KATRAM LATVIETIM! Katram latvietim jāstāv savas valodas sardzē un jāspēj ar drošu sirdi un pārliecību teikt šādus vārdus!

Man pašam lika aizdomāties saruna ar latviešu tautas patriotu, ASV dzīvojošo ārstu Aivaru Sluci, kura publicēta laikrakstā “DDD” Nr.22(348) un Nr. 23(349). Aivars Sluča kungs nenoliedzami ir viens no spilgtākajiem un ne tikai vārdos, bet arī daudzos darbos nerimtīgi savu pārliecību paudošajiem latviešu patriotiem. Man ļoti patika šajā sarunā ar “DDD” viņa izteiktā ideja par Apvienības pret latviešu diskrimināciju Latvijā izveidošanu. Šī Apvienība varētu vērsties pret tām komercsabiedrībām Latvijā, kuras diskriminē latviešus. Sluča kungs ierosina arī rīkot informatīvus piketus pie šādiem uzņēmumiem – “lai cilvēki zinātu, ka attiecīgā firma diskriminē latviešus”. Atbalstāma ir arī Sluča kunga ideja, ka šādā Apvienībā varētu iesaistīties pensionāri – viņiem ir brīvs laiks, nav baiļu zaudēt darbu un pašiem der būt aktīviem kaut vai tāpēc, ka tas uzlabo veselību. Katrā ziņā mani šī “DDD” saruna ar Sluča kungu iedvesmoja, jo ir ne tikai ideoloģiski pamatota, bet arī praktiski motivēta. Tas ir konkrēts piemērs manis teiktajam, ka ar idejām vien nepietiek – tām jāseko darbiem. No sākuma jānosprauž konkrēti plāni un tad jāķeras pie to īstenošanas. Ar “DDD” redakcijas starpniecību es esmu jau sazinājies ar man agrāk personīgi nepazīstamo Sluča kungu un piedāvājis savas juridiskās zināšanas, lai atbalstītu un attīstītu šīs viņa idejas. Latvietim ir ne tikai jādara pašam, bet arī jāatbalsta citu latviešu iniciatīvas un ierosmes, kuras vērstas uz latviskas valsts un mūsu tautas tiesību nostiprināšanu! Latviešiem vispār ir jāpulcējas kopā skaitliski mazākās un lielākās vienībās – tas motivē, tas organizē un tas palīdz krietni saīsināt ceļu no idejas līdz tās īstenošanai.

Pavisam svaigs, konkrēts piemērs iz dzīves, kurš spilgti izgaismoja stāvokli, kādā atrodas latviešu valoda Latvijā. Proti, es skatījos TV ziņas par pirmo tiesas sēdi Zolitūdes traģēdijas krimināllietā. Jā, notikusī traģēdija ir briesmīga, un, jā, es no sirds paužu visu cieņu cietušajiem. Izsaku līdzjūtību visiem, kuri fiziski cieta, kā arī bojāgājušo tuviniekiem. Vienlaikus ir kāda lieta, kuru es kā latvietis, skatoties TV reportāžas par šo tiesas sēdi, nevarēju nepamanīt. Proti, tika veikta sinhronā tulkošana no valsts jeb latviešu valodas uz krievu valodu. Un šī tulkošana, kā informēja TV žurnālisti, bijusi nepieciešama apmēram 40 cietušajiem. Vēlāk jau tika publicēta ziņa, ka sinhronās tulkošanas izmaksas vienā šīs krimināllietas tiesas sēdē veidos vairākus tūkstošus eiro. Tad nu es padomāju – kā tas var būt, ka teju 25 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas tiesām jātērē liela nauda, lai tiesas zālē valsts valodā notiekošo Latvijā dzimušiem un augušiem cilvēkiem pārtulkotu krievu valodā?! Latvijas Kriminālprocesa likumā ir noteikts, ka kriminālprocess notiek valsts valodā. Ir gan arī piebilde atrodama šajā likumā, proti, ir noteikts, ka kriminālprocesā iesaistītām personām, ja tās neprot valsts valodu, ir tiesības lietot valodu, kuru šīs personas prot, un bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību. Taču jāņem vērā, ka šī likuma norma domāta ārzemniekiem. Tādām personām, kuras nedzīvo mūsu valstī pastāvīgi un ilgstoši. Nevis – ļaunprātīgai izmantošanai no Latvijas pilsoņu un citu pastāvīgo iedzīvotāju puses! Var jau būt, ka es kļūdos un ka ne visi tie apmēram 40 cietušie, kuri nesaprot un neprot latviešu valodu, ir dzimuši un auguši Latvijā un ir mūsu valsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji. Bet lielākā daļa – vairāk nekā 2/3 no viņiem – noteikti tādi ir! Un tad nu atkal, kārtējo reizi jājautā – kā var nesaprast un neprast valsts jeb latviešu valodu Latvijā dzimis un audzis cilvēks, Latvijas Republikas pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs?! Vai latviešu valodas nesaprašana un neprašana (precīzāk tomēr būtu teikt – nevēlēšanās to saprast un prast) nav nepārprotams un spilgts necieņas pret latviešu tautu un valsti apliecinājums?

Nedrīkstam tikai vaimanāt, spriedelēt, sūkstīties un sūroties. Gluži pretēji – jau sen pietiek ar to nodarboties… Ir JĀDARA! Un šajā darīšanā ikvienam sava roka jāpieliek!

Kā esmu jau agrāk teicis un nerimstoši uzsvēršu arī turpmāk – katru brīdi katrs latvietis izvēlas, vai viņš vēlas saglabāt savu tautu un savu valsti un vai viņš ir savas zemes saimnieks! Katru brīdi! Un katram latvietim vienmēr un visur pašā pirmajā vietā ir jābūt pašsaprotamai atziņai, ka Latvija ir latviešu nācijas nacionāla valsts un ka visupirms ir jārūpējas par latviešu tautas kā valstsnācijas un Latviešu Valsts tiesībām, vajadzībām un interesēm!