Terorisms šodien ir visātrākais veids, kā nokļūt paradīzē (šahīdi). Ja jūs pierādīsiet man pretējo, tad es piekritīšu, ka terorismam nav reliģijas.

Protams, terorisms nav baznīca. Terorisms nav reliģija, taču nav arī paziņojis, ka šķir sevi no reliģijas. Gluži otrādi, laika gaitā tas rakstījis reliģiju savā karogā pat tad, ja iets slaktēt savus ticības brāļus. Un, ja ne agrāk, tad kopš mūsu ēras pirmā gadsimta (ziloti) reliģija tam ir bijusi gan mobilizējošs, gan vienojošs, gan arī attaisnojošs faktors. Vēlme uzsvērt, ka terorismam nav reliģijas, nozīmē vien divdomīgu, politiķiem parocīgu vēlmi apiet, noklusēt to, ar ko šie politiķi nespēj tikt galā. Proti - tie nespēj atrast efektīvus pretlīdzekļus tieši reliģiskajai terorisma komponentei, kura satur (!) kopā ievērojamu skaitu mūsdienu teroristisko grupējumu.

Arī vārds «piesegt», kurš ticis lietots Astanā notikušajā konferencē Reliģijas pret terorismu, situācijas būtiskam raksturojumam, tās analītiskam vērtējumam ir sekls vārds. Reliģija terorismam nav gluži tas pats, kas lakats. «Labākajā» gadījumā tā ir vienas vai otras reliģijas transformācija (iespējams, kropla) tās vai citas teroristiskās organizācijas principos. Sliktākajā gadījumā teroristisku darbību nosaka ticības pārliecība, tās uztvere. Inguna Sudraba, teikusi tur šo vārdu, acīmredzot gribēja apliecināt vēlamo. Es uzbāzos ar šo piesegšanās jautājumu savam institūta čomam, kurš tagad Eiropā un kuram teroristi savulaik noslaktēja dažus radiniekus. Viņš teica, ka man vajadzētu jautāt šahīdam - vai reliģija viņam ir tikai necilvēcības un varmācības piesegs? Viņaprāt, man būtu vajadzējis pajautāt visu to teroristisko organizāciju līderiem, kuri savu organizāciju nosaukumos min reliģiju, - vai viņi savā rīcībā bijuši vai ir tik vien kā liekuļi, vai viņi tik vien kā atļaujas spekulēt ar savu ticību? Pamatot radikalizāciju tikai ar samaitātību un piekļaušanos teroristiem par aprioru pāreju no ticības nesēja ticības izmantotāja kategorijā, ir daudz par maz efektīvai šīs sērgas cēloņu atklāsmei.

Var gan saprast, ka gribas uzdoties par cīnītāju ar terorismu, nerūpējoties par šīs cīņas efektivitāti. Reliģiskā faktora pasludināšana tikai par izkārtni (Dieva armija, Brāļi musulmaņi, Tā Kunga pretošanās armija, Islāma valsts, Allāha partija (Hesbolla),…), atraušana no terorisma izpausmēm kā tādām, manuprāt, pauž vien dīkdienīgu cīnītāju vēlmi iztikt tikai ar ieročiem tur, kur būtu vajadzīga arī galva. Vai ne šādas attieksmes dēļ joprojām nav izdevies radīt efektīvu transreģionālu drošības sistēmu, par kādu tiek runāts jau velns zina cik ilgi. Ir jāatzīst, ka vienotas terorisma draudu izpētes sistēmas arvien nav. Jo vairāk - ir spekulācijas, kad viena nometne savās politiskajās interesēs sauc teroristus par teroristiem, otra savās interesēs - par «dumpiniekiem, kuri aizstāv savas politiskās tiesības». Dubultstandarts. Ir jāatzīst, ka arvien nav pienācīga padoma, kā tikt galā ar tiem, kuri uzskata, ka, piemēram, islāms ir ne tikai reliģija, bet arī sociālpolitiska, ekonomiska sistēma. Ar pasludināšanu, ka tā nav, nepietiks. Mēģinājumi iztikt ar propagandu un spēku nozīmēs vienkāršota, neefektīva cīņas arsenāla izvēli (starp citu, labs šādas «efektivitātes» piemērs ir tas, ka Afganistānā pēc antiterorisma operācijas veikšanas heroīna un opija ražošana pieauga vairākkārt). Ir skaidri jāatzīst, ka pietiekami efektīvi sociālpsiholoģiski līdzekļi cīņā ar terorismu joprojām nav atrasti. Ja būtu atrasti, tad reliģiskā faktora sasaiste ar terorismu, manuprāt, tiktu iztirzāta krietni savādāk.

Vēl viena tendence - uzdot teroristus par mazizglītotiem, aprobežotiem, tumsonīgiem ļaudīm. Tumsonīgi ļaudis diez vai spētu savākt desmitiem tūkstošu lielas «armijas» (Tāleban - savulaik ap 20 000) un nodrošināt to ietekmes telpu ar sazarotu un pilnvērtīgu infrastruktūru (darba dalījums, klīnikas, iekļaušanās attiecīgu valstu ekonomikās,…), kā arī panākt to, ka radikālā, teiksim, mācības izplatība tiek finansēta. Ar to es gribu sacīt, ka cīņai pret terorismu ir jāmobilizē efektīvas smadzenes un ar spēka faktoru nekas izšķirošs nebūs panākams.

Protams, ir labi, ka pulcējās dažādu konfesiju īstenticīgie, kuri norobežojas no tiem svešajiem un nepieņemamajiem viņu ticības interpretiem. Es to te apzināti un pārspīlēti traktēju tā. Bet, tikpat labi, izlasījis Astanas konferencē pieņemtās rezolūcijas, es varētu spriest, ka pamatā tās satur vārdus, respektīvi - labos nodomus, kuri, samērā ar praktiski nepieciešamo cīņas apjomu un dziļumu, vairāk atgādina imitāciju.