Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības ir milzīgs trieciens pašai Eiropai un īpaši Baltijas valstīm. To atzinuši vairāki pasaules līmeņa diplomāti, politikas speciālisti un mediji. ES kā organizācija, patiesībā Eiropa, kā ideja ir, zaudējusi vienu no svarīgākajiem nesējbalstiem. Tā tas diemžēl ir noticis un mēs esam bijuši bezpalīdzīgi liecinieki satricinājumam. Ļoti svarīgs jautājums - vai Latvija kā valsts, tās pilsoņi varēja kaut ko darīt, lai tā nenotiktu?

Šoreiz stāsts nav par pašas ES kā organizācijas kvalitātēm vai par britu izvēli, runa ir tieši par Baltijas valstu, tai skaitā Latvijas, drošību. Bijušais ASV vēstnieks Krievijā Maikls Makfols (Michael McFaul) laikrakstam "The Washington Post" norādīja, ka Lielbritānijas zaudēšana krietni atvieglos dzīvi ES gaiteņos tiem politiķiem, kuri cenšas panākt lielāku sadarbību ar Krieviju, savukārt apgrūtinās darbu tiem, kuri cenšas ierobežot Krievijas agresīvās tieksmes, īpaši tas attiecas uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas politiķiem. (1)

Līdzīgi norāda vācu laikraksts Der Tagespiegel. Apskatniece Klaudija fon Zalcena (Claudia von Salzen) raksta: "Tagad Maskavas propaganda var raksturot ES kā slimu un haosa pārņemtu veidojumu. "Breksita" un varas maiņas rezultātā var izjaukt Eiropas vienotā nostāja pret Krieviju. Eiropa būs ilgstoši aizņemta pati ar savām iekšējām problēmām." (2)

Ko tas nozīmē Latvijai? Notikušais ir neapšaubāmi kalpojis par iedrošinājumu Putinam. Tagad viņam ir pamatotas cerības, ka visderdzīgāko "reālpolitikas" tradīciju garā lēnām tiks izsmērēti visi Kremļa noziegumi - iebrukums kaimiņvalstī, tās teritorijas aneksija, tūkstošiem civiliedzīvotāju slepkavības, atbalsts bruņotām bandām un citi noziegumi. Ļoti nopietnos starptautiskos noziegumos aizdomās turētais Vladimirs Putins Hāgas starptautiskā tribunāla vietā turpinās dzīvot nesodāmības apziņā un lūkoties pēc jauniem upuriem, kā maniaks, kurš reiz sajutis asins un triumfa garšu vairs nespēj apstāties. Tieši tā kā reiz notika ar bijušās Dienvidslāvijas agresijas miesniekiem 90. gados, kurus Eiropas gļēvulība tikai iedrošināja uz jauniem asinis stindzinošiem noziegumiem, tai skaitā masu slepkavībām. Tas viss kopumā iezīmē ļoti drūmu un bīstamu nākotnes ainu mūsu valsts drošībai un interesēm.

Vai Latvija varēja kaut ko darīt, lai novērstu šo patiešām ģeopolitisko satricinājumu gan mūsu valstij, gan Eiropai kopumā? Skaidrs, ka ES augstākajai politiskajai vadībai jautāt ir bezjēdzīgi - gan EK vadītājs Žans Klods Junkers, gan ES Augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jomā Frederika Mogerīnī ir politiski bezatbildīgas amatpersonas. Formāli viņu atbildība ir kaut kur definēta, bet praktiski Latvijas vēlētājiem vai medijiem saukt viņus pie atbildības faktiski ir neiespējami.

Jāsaprot, ka referendums nebija tikai Lielbritānijas iekšējā lieta, tas bija lēmums par Eiropas Savienības un Lielbritānijas savstarpējo attiecību nākotni, un šajā procesā ES amatpersonas, dalībvalstu vadītāji varēja ļoti aktīvi iesaistīties. Piedevām, bija pavisam reālas cerības, ka aktīva rīcība varēja glābt situāciju. Atšķirība starp tiem pretējo viedokļu balsotājiem bija tikai 3%, kas nav nepārvarama plaisa. Kad Skotija gatavojās referendumam par izstāšanos, Lielbritānijā ļoti aktīvi tika iedarbināta efektīvā "Jā" (Yes) kampaņa par palikšanu Lielbritānijas sastāvā. Pūles attaisnojās un skoti izvēlējās palikt. Vai no ES puses bija kaut kas līdzīgs? Šķiet, ka Eiropā neviens pat lāga neiespringa, nekādas nopietnas, izlēmīgas akcijas, rīcības lāga nebija.

Kā jau norādīts, Latvija ir viena no valstīm, kuras drošība ir krietni satricināta. Nav nekāds noslēpums, ka dalība stiprā ES bija un ir arī viens no svarīgākajiem mūsu drošības balstiem. Tagad vairs neesam tajā varenajā Eiropas Savienībā, kurā reiz iestājamies. Vēl vairāk - ES vadošās lielvalstis tagad ir Vācija un Francija, kurām regulāri uznāk vēlme labas peļņas vārda ļauties nekritiskai draudzībai ar Krieviju. Nemaz jau nerunājot par Spāniju, kura pilnīgi nekautrējoties kļuvusi par Krievijas kara flotes galveno apgādnieku Vidusjūrā. (šo faktu iepriekšminētā Mogerīnī ir pilnībā ignorējusi, neskatoties uz atkārtotiem britu protestiem)

Vai Latvija kaut kā varēja ietekmēt britu balsojumu? Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka Latvijas ārpolitika būtībā ir fikcija un šādā mērogā tai nav nekādu balsstiesību. Gluži kā PSRS okupācijas laikos, toreiz Latvijā bija tāds jocīgs veidojums kā LPSR Ārlietu ministrija. Tomēr nevienam nebija nekādu ilūzija, ka tā ir leļļu organizācija, kas pilnībā pakļaujas centram - Maskavai. Vai tiešām vēsture atkārtojas un sagaidīt kaut kādu efektīvu rīcību no mūsu ārlietu ministrijas ir naivi?

Spriežot pēc mūsu ārlietu ministra Edgara Rinkeviča uzrunas Saeimai šī gada sākumā, Latvijai ir balsstiesības un pat pienākumi aktīvi rīkoties un mēs varējām būt aktīvi dalībnieki procesos, kuri varēja ietekmētu britu balsojumu. Rinkēvičs savā runā teica: "Eiropas politiskai un ekonomiskai vienotībai pārbaudījums būs gaidāmais referendums par Lielbritānijas turpmāko dalību blokā, un Šengenas zonas nākotne.

Gan Eiropas Savienības, gan ikvienas dalībvalsts līderiem būs jāpieliek maksimāli pūliņi, lai rastu adekvātus, savstarpēji pieņemamus un ilgtermiņa risinājumus. Pretējā gadījumā mēs kādu rītu tik tiešām varam pamosties pie drupu kaudzes, ko sauca par Eiropas Savienību." (3)

Jā, tā nav drukas kļūda - Rinkēvičs norāda, ka "ikvienas dalībvalsts līderiem būs jāpieliek maksimāli pūliņi." Tātad viņš norāda uz mums pašiem - Latvijas līderiem. Lielbritānijas referendums bija ļoti nozīmīgs ārpolitisks notikums un tātad tieši paša Rinkēviča vadītājai Ārlietu ministrijai bija jāpieliek minētās pūlēs. Ņemot vērā, cik satricinošas ir sekas mūsu valstij, patiesībā mūsu diplomātiskajam dienestam bija jāstrādā krīzes režīmā, pašam Rinkevičam bija jāstrādā īpaši aktīvi, ar izdomu, īpašu enerģiju. Te ir jānorāda, ka mūsu ārlietu ministrijai ES līmenī nav gluži bez ietekmes. Aktīvi strādājot, izrādot izdomu un iniciatīvu ļoti svarīgos jautājumos var atrast gan dzirdīgas ausis, gan sabiedrotos un atbalstītājus. Ja Rinkēvičs patiešām būtu gribējis, tad viņam bija gana daudz iespēju pamodināt Junkeru un Mogerīni no letarģiskās bezdarbības. Un te ir jautājums - vai Rinkevičs to vispār centās darīt? Vai viņš kaut vairāk par tukšu pļāpāšanu spēja izdarīt, lai novērstu valstij katastrofālu apdraudējumu? To Saeimas atbildīgajām komisijām vajadzētu noskaidrot. Protams, ja vien viņi paši nav no tukšpļāpātāju sugas, kuri savas siltās, komfortablās vietas vērtē krietni augstāk par Latvijas valsts svarīgākajām interesēm.

Protams, ir jautājums vai nelielas valsts diplomāti var iespaidot globālus procesus? Zviedrs, bijušais ANO ģenerālsekretārs, Nobela miera prēmijas laureāts Dāgs Hammeršelds, somu politiķis, arī Nobela prēmija laureāts Marti Ahtisāri, viņa kolēģe Tarja Halonena, igaunis Lenarts Meri, islandietis Jons Baldvins Hanibalsons un daudzi citi ir apliecinājuši, ka spilgts talants, enerģija un pārliecība var piešķirt arī skaitliski nelielām tautām iespaidīgu balsi un spēku ietekmēt sarežģītus procesus. Tomēr šie cilvēki cīnoties par savas valsts interesēm, pat ļoti sarežģītās situācijās, spēja aktīvi rīkoties, nevis vien tukši pļāpāt skaistās frāzēs.

To arī novēlu Latvijai - politiķus, kuri nebaidās un spēj ietekmēt lielus procesus. Bet Saeimas atbildīgajām komisijām kaut mazliet drosmes pajautāt atskaiti atbildīgajiem - kas precīzi tika darīts, mēģinot novērst smagu triecienu Eiropas varenībai? Pretējā gadījumā, kā norādīja pats Rinkēvičs - mēs kādu rītu tik tiešām varam pamosties pie drupu kaudzes, ko sauca par Eiropas Savienību.

avoti:

1. The Washington Post: 'How Brexit is a win for Putin'. ... The jobs of diplomats from E.U. countries seeking greater accommodation with Moscow just got easier. The job of E.U. diplomats fighting to resist Russian aggression, especially those from Estonia, Latvia and Lithuania, just got harder. - Michael McFaul

2. Der Tagesspiegel. 'Einer der Gewinner heißt Wladimir Putin" ... Moskaus Propaganda kann die EU jetzt erst recht als marodes und ins Chaos taumelndes Gebilde darstellen. Am Ende könnten der Brexit und ein möglicher Machtwechsel in Großbritannien den gemeinsamen Kurs gegenüber Russland untergraben. Die EU wird für längere Zeit mit sich selbst beschäftigt sein. Ein Austritt Großbritanniens, so hofft man in Moskau, könnte auch den transatlantischen Zusammenhalt schwächen. So ist Putin einer der wenigen Gewinner des Brexit-Votums. Europas Schwäche ist seine Stärke. - Claudia Von Salzen.

3. Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča uzruna Saeimas ārpolitikas debatēs 2016. gada 26. janvārī.

... Eiropas politiskai un ekonomiskai vienotībai pārbaudījums būs gaidāmais referendums par Lielbritānijas turpmāko dalību blokā, un Šengenas zonas nākotne.

Gan Eiropas Savienības, gan ikvienas dalībvalsts līderiem būs jāpieliek maksimāli pūliņi, lai rastu adekvātus, savstarpēji pieņemamus un ilgtermiņa risinājumus. Pretējā gadījumā mēs kādu rītu tik tiešām varam pamosties pie drupu kaudzes, ko sauca par Eiropas Savienību. - Edgars Rinkēvičs