Pēc ekonomisko sankciju ieviešanas pret Krieviju un Krievijas ieviestajām atbildes sankcijām no Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem bieži bija dzirdami pārmetumi tiem Latvijas uzņēmējiem, kuri šo sankciju dēļ cieta zaudējumus, sak', paši vainīgi – nevajadzēja attīstīt ekonomisko sadarbību ar tādu neprognozējamu partneri kā Krievija! Tiesa, pēc tam bija arī uzmundrinoši solījumi atvērt Latvijas precēm jaunus tirgus Indijā, Amerikā un Ķīnā.
Ķīnas vārds šajā sakarā skanēja īpaši perspektīvi – šis vektors gan Latvijai, gan visai Eiropai, kuras ekonomika pārdzīvo ne tos labākos laikus, patiešām ir ļoti svarīgs.

Augstākajā līmenī Latvija piedalās starptautiskajā dialogā "16 + 1", kura dalībnieku sastāva atšifrējums ir šāds: 16 nozīmē vienpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstis un piecas Balkānu valstis, kuras pagaidām vēl ir ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, un vieninieks nozīmē Ķīnu. No Latvijas puses nacionālais koordinators dialogā ir Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs, taču procesā ir iesaistīti praktiski visi ministri, jo šī iniciatīva skar daudzas jomas – gan kultūru, gan izglītību, gan tirdzniecību, gan ražošanu, gan arī tranzītu.

Par milzīgu mūsu sasniegumu var uzskatīt to, ka šā dialoga ietvaros Latvija ieguva koordinatora statusu transporta un loģistikas jomā un ir izveidots speciāls sekretariāts, kurš strādā Rīgā un veicina iepazīšanos ar mūsu valsti. Latvijas Ārlietu ministrija 2016. gadu vairākkārt ir nodēvējusi par Ķīnas gadu. Šā gada maijā notika transporta ministru – dialoga "16 + 1" dalībnieku – konference. Savukārt novembrī ir ieplānots vēl plašāks pasākums – samits premjerministru līmenī. Sagaidāms, ka Rīgā ieradīsies Ķīnas premjerministrs Li Kecjans (Li Keqiang).

Tā būs pirmā tik augsta līmeņa vizīte kopš 2002. gada, kad Latviju apmeklēja Ķīnas Tautas Republikas prezidents Dzjans Dzemins. Mums ir pamats uzskatīt, ka gadījumā, ja šī vizīte būs sekmīga, mēs varam gaidīt dinamiskas sadarbības attīstību: Ķīnas investīciju apjoma palielināšanos, kopēju projektu skaita pieaugumu, Latvijai svarīgu divpusēju līgumu parakstīšanu. Runa var būt par tiešas aviolīnijas atklāšanu no Rīgas uz Ķīnu, kā arī par Ķīnas finanšu institūciju darbības uzsākšanu Latvijā. Šogad mēs atzīmējam 25. gadadienu, kopš nodibinātas diplomātiskās attiecības starp Ķīnu un Latviju. Un šis jubilejas gads varētu kļūt par straujas attīstības gadu.

Viss šķiet skaisti un cerīgi. Diemžēl, ir arī nopietnas bažas, ka tā vietā, lai šis gads kļūtu par sasniegumu gadu, tas var kļūt par gadu, kad iespējas uz ilgiem laikiem tiks palaistas vējā.

Un lieta ir tāda, ka pie mums brauc Dalailama. Daudzi droši vien būs ievērojuši, ka visa pilsēta ir pilna ar reklāmas stendiem, kuri ziņo par šo notikumu. Dalailamas uzstāšanās ir komercpasākums, kuru organizē privātpersonas, un biļetes uz šo pasākumu maksā no 30 līdz 150 eiro. Budistiem prieks. Bet pats Dalailama līdztekus savam garīgā līdera statusam uzņemas arī politiskā līdera lomu, cīnoties par Tibetas neatkarību no Ķīnas. Ir ļoti tuvredzīgi un vienkārši muļķīgi uzskatīt, ka šai vizītei nav nekādas saistības ar Li Kecjana plānoto vizīti un vispār ar pieaugošo Ķīnas aktivitāti Latvijā.

Pārceļot uz mūsu reālijām, Dalailamas vizīti var salīdzināt ar Vladimira Lindermana atklāto lekciju par Latgales neatkarības garīgi vēsturiskajiem pamatiem Ināras Mūrnieces vizītes priekšvakarā un viņas korteža maršruta ceļmalās izvietotiem Lindermana portretiem.

Ķīna šajā jautājumā vienmēr bija un ir stingra un principiāla: Dalailama, piesedzoties ar garīgā līdera statusu, patiesībā ir politiska figūra. "Vienotās Ķīnas" princips ir viens no Ķīnas politikas balstiem. Un Dalailama viņu acīs ir separātists. Ķīna vienmēr ļoti jutīgi izturas pret Dalailamas tikšanos ar oficiālām personām. Piemēram, pēc tam, kad ar Dalailamu tikās Igaunijas un Lietuvas prezidenti, šo valstu attiecības ar Ķīnu tika iesaldētas uz aptuveni pieciem gadiem pat tiktāl, ka igauņi nevarēja uzsākt savas vēstniecības celtniecību uz zemesgabala Pekinā.

Latvijas oficiālo nostāju šajā delikātajā jautājumā var nosaukt par strausa politiku: mūsu Ārlietu ministrija atkārto iekaltu mantru – nav nekādu problēmu, mēs Dalailamu uztveram kā garīgu līderi, nevis kā politisku personu un neredzam iemeslu aicināt organizatorus pārcelt viņa uzstāšanos.

Tie, kas ir redzējuši seriālu "Valsts sekretāres kundze", neapšaubāmi, daudzreiz ir dzirdējuši, kā pamatojot savu rīcību ar Amerikas nacionālajām interesēm, ASV Valsts departamenta vadītāja vienā vai divās sērijās noregulē pasaules krīzes.

Un vadoties no ASV nacionālajām interesēm viņa var nolikt miera stājā jebkuru senatoru, kongresmeni vai milzu korporācijas īpašnieku un skarbā tonī paskaidrot, ko vajag un ko nevajag runāt vai darīt šo pašu interešu dēļ.

Bet 30. maijā notikušajā Ķīnas Tautas Republikas parlamenta vicespīkera Dzji Binsjuaņa (Ji Bingxuan) tikšanās laikā ar Latvijas Republika Saeimas priekšsēdētāju – jau minēto Ināru Mūrnieci – arī tika skarts jautājums par Dalailamas vizīti. Dzji Binsjuaņs diplomātiski izteicās, ka Ķīna uzskata Latviju par savu draugu un cer uz politisku atbalstu no Latvijas puses jautājumos, kas skar Tibetu, Taivānu un konfliktu Dienvidķīnas jūrā.

Mūrnieces kundze atbildot nolēma konkretizēt jautājumu un paskaidroja, ka Latvija ir demokrātiska valsts un mēs nevaram aizliegt demokrātiski ievēlētiem deputātiem tikties ar Dalailamu.

Ķīnas puses acīs šāds paziņojums, pat ja Mūrnieces kundze to izdarīja savas lētticības dēļ, viennozīmīgi izskatās kā deputātu paredzamās tikšanās ar Dalailamu anonss. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Valsts otra augstākā amatpersona atļaujas tā izteikties dažus mēnešu pirms šīs Latvijai tik nozīmīgas vizītes. Tā ir vai nu sabotāža, vai pilnīga nekompetence.

Līdz ar to man ir jautājums – vai Latvijai ir savas nacionālās intereses? Ne ārlietu ministrs, ne daudzie dienesti, kas "stāv sardzē", jautājumā par Dalailamas vizīti nespēj ieņemt kaut cik principiālu nostāju, lai gan citos gadījumos Latvijas varasiestādes darbojas diezgan naski. Piemēram, leģionāru piemiņas pasākumā novērš "nepareizu" Vācijas un Francijas deputātu iebraukšanu valstī vai vēlēšanu priekšvakarā varonīgi uzveic krievu popmūziku Jūrmalā. Varbūt tur arī slēpjas atbilde uz jautājumu – kas tad ir Latvijas nacionālās intereses?

Varbūt gadījumā ar Dalailamu mūsu demokrāti saskaņā ar Mūrnieces un Rinkēviča versiju ļoti pārdzīvo par iespējamo starptautisko rezonansi? Es tomēr ieteiktu bez emocijām samērot sekas: Dalailamas vizītes atcelšana vai pārcelšana plašsaziņas līdzekļos tiktu apspriesta nedēļu; bet otrā svaru kausā ir piecu gadu darba zudums formātā "16 + 1" un perspektīva uz ilgu iesaldēt visas attiecības ar Ķīnu, kas ir pasaules otra lielākā ekonomika. Turklāt pastāv iespēja tikt izslēgtiem no visiem kontinentālajiem projektiem, kas saistīti ar sadarbību transporta un loģistikas jomā. Minēšu tikai vienu skaitli: dialoga "16 + 1" dalībniece Ungārija jau ir saņēmusi Ķīnas investīcijas 2,3 miljardu eiro apmērā. Bet mums acīmredzot nauda nav vajadzīga.

No vienas puses, Latvija ir pielikusi milzīgas pūles, lai piesaistītu sev uzmanību, lai kļūtu par kopējā projekta dalībnieci un saņemtu Ķīnas investīcijas, bet, no otras puses, mēs, iztērējuši laiku, naudu un spēkus, kārtējo reizi baidāmies iepīkstēties, lai aizsargātu paši savas intereses. Turklāt paši sev mazliet kaitējam un kārtējo reizi kļūstam par čempioniem šaušanā pašiem sev kājā.