Piektdien un sestdien notikušajā NATO samitā Varšavā izlemts, ka Baltijas valstīs un Polijā nākamgad tiks izvietotas četras bataljona līmeņa kaujas vienības. Latvijā kaujas vienība darbosies Kanādas vadībā. Kopumā tie būs apmēram 1000 karavīru no Kanādas, Polijas un citām valstīm.

Ne pārāk lielās Baltijas valstu un Polijas armijas plus tagad vēl 4000 daudznacionālu vienību karavīru ir ļoti maz, ja salīdzina ar milzīgajiem Krievijas karapūļiem, kas koncentrēti Krievijas Rietumu kara apgabalā. Tiek lēsts, ka tur esot ap 300 000 karotāju. Taču ir liela atšķirība starp NATO militāro vienību iepriekšējām aktivitātēm mūsu reģionā un to, kas būs turpmāk. Iepriekš ārvalstu karavīri Latvijā piedalījās mācībās, atveda parādīt, kā izskatās kāds moderns tanks, taču tas bija kā tāds skautu pārgājiens ar desiņu cepšanu pie ugunskura. Tagad kanādieši ieradīsies ar konkrētu kaujas uzdevumu - aizsargāt pret ārējiem apdraudējumiem NATO valsts Latvijas robežas. Tas ir tas, kas ir jaunums pēc Varšavas samita. Tagad Latvija ne tikai augstu amatvīru verbālos apliecinājumos, bet arī praktiski ir kļuvusi par īstu NATO dalībvalsti.

Viens bataljons Latvijā laikam ir optimāls risinājums, jo šāds neliels karavīru skaits neradīs kādu hiperietekmi uz Latvijas ekonomiku, tā nebūs megabāze, kas militāra konflikta gadījumā būtu uzbrukuma mērķis. Tajā pašā laikā šis tūkstotis daudznacionāla spēka ir skaidrs mājiens, ka kādam agresoram Latvijā nebūs līst iekšā, jo šeit ir NATO valsts un uzbrukums Latvijai tiks tulkots kā uzbrukums NATO.

Oficiālā Krievija par to ir īgna un jau pirms samita pauda asu reakciju, piedraudot ar attiecīgiem pretpasākumiem, bet krievu ideologu un propagandistu aprindas par NATO samitu izsakās sakāpināti histēriskā tonī. Rietumiem ir grūti būvēt atpakaļ kādus saprašanās tiltus ar Krieviju, jo nesakrīt laiki un realitātes. 2014. gadā Krievija anektēja Krimu, bet lēnīgā, lempīgā, ar rituālām procedūrām apkrāvusies NATO sistēma tikai 2016. gadā ir reaģējusi uz šo agresīvo gājienu, pamanījusi, ka Baltija un Polija par to nervozē, un lēmusi sākt stiprināt aizsardzību 2017. gadā.

Tikmēr Krievija to traktē kā kādu jaunu izaicinājumu sev, uz kuru nu jāreaģē. Krievijas režīms jūtas spiests žvadzināt ieročus savas iekšzemes propagandas nolūkiem, bet reālpolitikas jomā pār vari cenšas pielabināties ASV, piedāvājot sadarbību karā pret tā saukto Islāma valsti Sīrijā un Irākā. Ja Kremlī ir ļaudis, kas spēj analizēt situāciju, tad viņi saprot, ka sacensties ar NATO bruņošanās jomā ir diezgan bezcerīgi - salīdzinājumā ar NATO valstu ekonomikām un militāro potenciālu Krievija ir puteklis, tās militārie izdevumi jau tagad ir ekonomikai postoši. Tomēr Krievija ir kodolvalsts, un tas atkal ir faktors, kas mulsina. Kodolkarš, kā nupat izteicies bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, būs pēdējais karš - tas var beigties ar apokalipsi.

NATO ģenerāļi nevēlas kāpināt naida eskalāciju ar Krieviju. Tāpēc amatpersonu runās skan vienlaikus dusmīgi un maigi toņi, vienas runas, pat viena teikuma ietvaros Krievijai tiek rādīta gan pātaga, gan burkāns. Šādas retorikas kvintesence ir, piemēram, ASV vēstnieka Krievijā Džona Tefta blograksts, kur sacīts, ka «spēcīga aizsardzība nav pretrunā ar politisko dialogu». Tefts atgādina, cik jauki NATO un Krievija sadarbojušās, sākot ar 1994. gadu, ka nesen notikusi Krievijas - NATO padomes sēde un tiek plānota nākamā, ka krievi ir bijuši ielūgti un ir piedalījušies kā novērotāji NATO manevros. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir vairākkārt uzsvēris, ka nevēlas konfrontāciju ar Krieviju un jaunu auksto karu. Tas, kas ir pašlaik, viņa ieskatā, nav aukstais karš, bet jauna, nebijusi situācija.

Rietumiem ļoti gribētos atpakaļ vecos laikus, kad Krievija nebija problēma, taču «jaunā, nebijusī situācija» ir tāda, ka Krievija ir uzvedusies tik bezkaunīgi, ka to nevar izlikties neredzam.

Lai arī NATO ir smagnēja un birokrātiska, atšķirībā no ES tai brexit nedraud. Varšavas samitā alianses dalībvalstis pārbaudīja savu vienotību un konstatēja, ka tā pastāv. Arī no ES aizejošā Lielbritānija apliecināja, ka turpinās būt aktīva NATO valsts. Nav centrbēdzes procesu, bet tieši otrādi - vairāku valstu vēlme pievienoties NATO. Tostarp pat mūžam neitrālajā Zviedrijā un Krievijai agrāk tik draudzīgajā Somijā aizvien nopietnāk domā par iestāšanos NATO. Vēl pirms trim gadiem ko tādu pat nevarēja iztēloties.