Tautas sakāmvārds «kāds darbs, tāda alga», protams, ir derīgs daudzās sadzīves situācijās, taču ne vienmēr un visur.

Reālā dzīve nav tā ideālā folkloras tēlu pasaule, kur kā ar sniegu apsnigusi nāk balta tautumeita ar savu tikumiņu. Bieži vien derētu paskatīties otrādi - caur prizmu «kāda alga, tāds darbs». Ja cilvēks ik rītu mostas ar gaiļiem, visu dienu sviedraini strādā, vakarā knapi spēj pavilkt kājas, bet mēnesī saņem tādu algu, par kuru nesanāk pārtikai un komunālajiem maksājumiem, tad viņš agrāk vai vēlāk sāks domāt, ka alga tā īsti neatbilst viņa darbam. Viņš sāks meklēt citu darbu, varbūt mācīsies kādu citu profesiju, kurā var nopelnīt vairāk, varbūt sāks gudrot, vai nelaisties projām uz kādu Angliju. Tas, ka Latvijā joprojām ir daudz labu dakteru, medmāsu, skolotāju, ir nevis likumsakarība, bet brīnums. Šie cilvēki joprojām nebeidz ticēt brīnumam - ka būs labāki laiki, viņi strādā tikai aiz dzimtenes mīlestības, misijas apziņas dēļ, ka darbs bērniem un ļaužu veselībai ir svēts. Daudzi strādā tāpēc, ka darbs patīk, tas varbūt bijis bērnības sapnis, vai tāpēc, ka cilvēks nāk no mediķu vai pedagogu dinastijas un ir ļoti neērti, psiholoģiski grūti tradīciju pārtraukt. Uz mediķiem un pedagogiem nekādi nevar attiecināt to, ka viņi būtu mazspējīgi - pat lai kļūtu tikai par medmāsu vai pirmsskolas pedagogu, vajag ilgus gadus cītīgi mācīties un turpināt celt kvalifikāciju arī pēc augstskolas pabeigšanas.

Bet nu paiet viens gads, divi gadi, desmit gadi, divdesmit gadi, un nekas nenotiek - brīnums neatnāk. Valdības mainās, bet dziesma visu laiku tā pati - būs, būs. Būs reformas, jauns atalgojuma modelis un tādā garā. Pašlaik pedagogu arodbiedrība ir nikna par to, ka valdība pēkšņi stumj kādas iepriekš ar sociālajiem partneriem nediskutētas normatīvu aktu izmaiņas. Vēl ir aktuāls jautājums, vai visi pirmsskolas pedagogi dabūs algu pielikumu līdz 620 eiro, vai nebūs tādi, kas saņems 560? Arī šī «lielā» 620 alga nav nekas dižs. Bet tas vismaz būtu virziens uz cerīgāku rītdienu.

Tas, ka pedagogiem, mediķiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, sociālajiem darbiniekiem ir mazas algas, ir tāpēc, ka valstij trūkst naudas. Arī privātā sektorā ir pamaz naudas, jo maz naudas apgrozās biznesā, valstī vispār ir maz naudas. Viedākie eksperti ir visādi sprieduši, kāpēc tas tā un ko darīt, bet neko daudz nav izsprieduši. Pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas varēja visu norakstīt uz drūmo padomju mantojumu, kas ļaužu smadzenes ievirzījis tā, ka ir grūti adaptēties tirgus ekonomikā. Pēc tam ir nākušas apjausmas, ka zems darba ražīgums, maza konkurētspēja, investīciju trūkums, par maz inovāciju un viss kaut kas tāds, ar ko neviens Māris Kučinskis uzreiz rīt ap brokastlaiku galā netiks. Var tikai darīt soli pa solim un pacietīgi.

Ir arī apjausma, ka milzīgas summas iet garām valsts kasei - ceturtā daļa, ja ne pat vairāk, ir pelēkā ekonomika jeb darījumi, par kuriem valsts nesaņem tai pienākošos nodokļus. Galvenie vainīgie nav zobārsti, automehāniķi vai vecmāmiņa, kas pārdod pašas adītus dūraiņus, bet blēži, kas veic fiktīvus darījumus un izkrāpj PVN, kā arī kontrabandisti. Šīs nelāgās parādības var novērst, veicot gudras likumu izmaiņas. Šis un tas šajā virzienā tiek darīts. Pret naudas mazgāšanu, nodokļu krāpšanos un kontrabandu ir iespējams cīnīties, bet tad vajadzīgi cīnītāji. Taču kādu cīnīšanos var sagaidīt no cilvēkiem, kas izmeklē desmitu miljonu sarežģītas blēdību lietas, bet paši algā saņem mazāk nekā nekvalificēts strādnieks Lielbritānijā vai kvalificēts celtnieks tepat Latvijā? Lieki teikt, ka tas rada korupcijas risku.

Tāpat tas nestimulē kvēlu vēlmi strādāt. Nupat ar izgāšanos beidzies konkurss uz vakanto Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora posteni. Nav kandidātu, kas atbilstu kritērijiem. Tas nenozīmē, ka valstī nebūtu izglītotu, pieredzējušu un spējīgu cilvēku, kas varētu vadīt VID. Tādi cilvēki noteikti ir, taču viņi neies strādāt par 2000 eiro. Igauņi šo problēmu ir sen atrisinājuši - viņu VID priekšnieks saņem ap 5000 eiro mēnesī un jūtas augstu vērtēts, jo apzinās, ka ieņem valstī vissvarīgākā ierēdņa posteni. Varbūt tāpēc tā mulsi sanāk, ka Igaunija ir mazāka par Latviju, bet valsts budžeta maks viņiem ir lielāks?