Jau 5. augustā tiks atklātas 31. vasaras olimpiskās spēles, taču tās jau iegājušas vēsturē saistībā ar Krievijas dopinga skandālu.

Pēc Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) iniciatīvas, maijā tika izveidota speciāla izmeklēšanas komisija neatkarīgā eksperta profesora Ričarda Maklarena (Kanāda) vadībā, un šī komisija 18. jūlijā publicēja savu ziņojumu. Tajā tika atzīmēti 643 dopinga provju samainīšanas gadījumi ar Krievijas specdienestu un augstu valsts amatpersonu līdzdalību un konkrēti fakti par valstiskas dopinga krāpšanas sistēmas izveidi. Krievija šos faktus ne pēc būtības, ne arī tiesiskā ceļā nav mēģinājusi apstrīdēt. Tieši ar šo valstisko līdzdalību Krievijas «lieta» atšķiras no citu valstu sportistu dopinga lietām, kad katrs sportists un viņa treneris neatļautos preparātus lieto slepus, nevis valstiskas programmas ietvaros.

Lai arī vairākums pasaules sporta apskatnieku, tajā skaitā no Krievijas, bija diezgan pārliecināti, ka svētdien notikušajā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) izpildkomitejas sēdē Krievijas komandai dalība spēlēs tiks liegta, tas tomēr nenotika. Krievija var svinēt sava veida uzvaru, taču dopinga skandāls ir tikai viens posms vispārējā notikumu ķēdē, kuru veido sporta pārmērīga komercializācija un vēl pārmērīgāka politizācija. Var jau ar nopietnu sejas izteiksmi teikt, ka sports un politika ir divas dažādas lietas, bet tas milzīgais nacionālais pacēlums, kāds Portugālē bija pēc uzvaras Eiropas futbola čempionātā, ir salīdzināms ar Krievijā valdošo eiforiju pēc Krimas aneksijas.

Starptautiskā līmeņa sports ir kļuvis par kara daudz nekaitīgāku aizvietotāju, kur katrs sportists vai komanda pārstāv savu valsti. Tas, ka visaizkustinošākais skats apbalvošanas ceremonijā, kad daudzi sportisti nespēj valdīt asaras, ir tieši himnas atskaņošanas laikā, liek visas runas par sporta atrautību no politikas uztvert kā kārtējo tukšo muldēšanu, kas jau kļuvusi (šī muldēšana) par mūsu civilizācijas vizītkarti. Problēma tik tā, ka, tiklīdz tukšā runāšana pārkāpj kādu kritisko robežu, tā sākas lavīnveida ķibeles. Tā tas bija gan ar bēgļu problēmu, tā arī ar pārspīlēto politkorektumu un toleranci. Viss ir labi līdz zināmai robežai.

Sportā šī kritiskā robeža, manuprāt, jau ir pārkāpta un atsevišķi skandāli pāraug sistēmiskās ķibelēs. Es par lūzuma punktu uzskatu 2010. gada Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) lēmumu piešķirt Pasaules kausa (PK) rīkošanas tiesības Katarai, kur vasarā, kad pēc kalendāra jānotiek šim sporta pasākumam, gaisa temperatūra reti kad ir zemāka par 40 grādiem pēc Celsija. Dienu pirms tam bija pieņemts lēmums piešķirt 2018. gada PK tiesības Krievijai, un jau tad radās aizdomas par šā lēmuma koruptīvo pamatu. Pēc Katarai labvēlīgā lēmuma šīs aizdomas pastiprinājās, kuras gan tika apklusinātas ar ierasto - pierādījumus galdā, un tad gaisu triciniet. Pierādījumu uzreiz nebija, taču tos pamazām sāka vākt, un FIFA amatpersonām «treknie gadi» bija beigušies. Vieniem nācās iepazīt cietuma nāras, citi tika cauri ar atkāpšanos un aizliegumu ieņemt noteiktus amatus. Taču uzticība pasaules futbola vadībai tika pamatīgi iedragāta.

Šobrīd tas pats notiek ar SOK. Daudzi SOK lēmumu Krievijas dopinga lietā, kad SOK izvairījās no atbildības un to uzvēla atsevišķām sporta federācijām, sauc par gļēvu un SOK prezidentu Tomasu Bahu nievīgi dēvē par Putina pūdeli (Bild, Daily Mail). No otras puses, SOK, kura atrodas starp vairākiem dzirnakmeņiem, šoreiz izvēlējās Zālamana lēmumu. Taču, ja arī olimpisko spēļu laikā izdosies saglabāt nosacītu pamieru, tad pēc tām dopinga «karš», visticamāk, atsāksies ar jaunu sparu, kura sekas ir grūti paredzamas.

Krievijas prezidents ir viens no tiem valstu līderiem, kurš sportu uztver ārkārtīgi politizēti un pret Krievijas sportu vērstās sankcijas var uztvert kā personisku aizvainojumu, uz kuru reakcija var būt pilnīgi neprognozējama un diemžēl arī neadekvāta. Tā kā sports mūsdienās ir īstā kara aizstājējs, tad kādas samērā lielas valsts izslēgšana no šīs nekaitīgās karošanas spēles var šai valstij radīt kārdinājumu sporta cīņu pārnest uz īstu kara lauku. No šā aspekta, SOK, atļaujot Krievijai piedalīties olimpiskajās spēlēs, iespējams, izdarījusi tālredzīgu lēmumu.