Kad kārtējo reizi sākas diskusijas par migrācijas sekām Eiropai un Latvijai, tad dažkārt nudien gribas vienam otram politiķim palūgt, lai viņš izvelk ārā galvu no smiltīm. Reizēm šķiet, ka viņi ir iebāzuši to kādā citā vietā. Piemēram, govju pilsētas izslauktā piena lieko putu spainī.

Tas apātiskais, tuvredzīgais kūtrums šoreiz ir vēl bīstamāks par bezatbildīgo muļļāšanos pirms banku krīzes. Runa ir par to, kur atradīsies latvieši nākotnes Eiropā. Šobrīd var teikt – ja valdība par demogrāfijas lietām domās tāpat kā līdz šim, tad šodienas valdošās koalīcijas pārstāvjus variet visu pēc kārtas ierakstīt paša tautas kapraču sarakstā. Ne vairāk un ne mazāk. Ieskaitot valsts prezidentu, ministru prezidentu, katru ministru, katru ministrijas valsts un parlamentāro sekretāru. Partiju līderus, pelēkos un rūtainos aizkulišu kardinālus, visa kalibra oligarhus ieskaitot. Katram no viņiem ir vārds un uzvārds. Visi viņi ir sarakstā.

Kāds pamats tā teikt? Ap šo brīdi var diezgan konkrēti prognozēt, ka nākamā gada budžeta projektā kārtējo reizi netiks iekļauti nekādi nopietni demogrāfijas atbalsta mehānismi. (Atruna būs – mēs jau dodam lielas summas, kas ir vistīrākā spēlēšanās ar cipariem, līdzīga uzpirksteņu spēlei pie autoostas blēžiem)

Kur slēpjas bīstamība? Protams, tā ir pašu ļoti sliktās demogrāfijas rādītāju dēļ. Vienkārši runājot - neapstādinātas izmiršanas dēļ. Otrs vissvarīgākais iemesls ir globālās tendences, kas neizbēgami klauvē pie Latvijas durvīm. Faktiski, durvis jau pamazām, bet neapturami tiek vērtas aizvien plašāk.

Bez pierādījumiem nevaru ne spriest, ne apgalvot, kas "tur augšā", proti - Eiropas Savienības visietekmīgākajos kuluāros, Latvijai lemts migrācijas jautājumos. Tomēr pilnīgi droši varu apgalvot, ka sociālās, tai skaitā demogrāfiskās, politikas lēmumi ir pašmāju valdības lēmumi rīkoties vai nerīkoties.

Bet kas tad Eiropā ir gaidāms migrantu ziņā? Ietekmīgais ASV laikraksts "The Washington Post", pamatojoties uz ES statistikas biroja "Eurostat" datiem, prognozē šādu Eiropas nākotni. (1)

- līdz 2036. gadam Eiropā ieradīsies apmēram 1 līdz 1,5 miljonam migrantu ik gadu. Var aptuveni aplēst, cik tas būs nākošajos divdesmit gados.

- pēc 2036. gada migrantu skaits, kas ieradīsies Eiropā sāks samazināties. Bet pamazām. Līdz 2068. gadam tik un tā Eiropā ieradīsies ne mazāk kā miljons imigrantu katru gadu

Laikraksts, balstoties uz "Eurostat" datiem un demogrāfu aplēsēm, pieņem, ka 2080. gadā Eiropā bez imigrantiem varētu būt 399 miljoni iedzīvotāju, bet ieskaitot migrantus - 520 miljoni. Tātad 121 miljons no Eiropas iedzīvotājiem varētu būt migranti un viņu nākamās paaudzes.

Runājot par tā dēvēto "musulmaņu invāziju" varētu teikt, ka tas ir pārspīlēti teikts. Tomēr PEW pētniecības centrs prognozē, ka kristīgajai kultūrai piederīgo skaits jau līdz gadsimta vidum varētu samazināties par 18%, sasniedzot 454 miljonus. Savukārt musulmaņu skaits šajā laikā posmā varētu dubultoties - līdz pat 71 miljonam. (2)

Protams, kāds varētu atkal mēģināt iebāzt galvu smiltīs un teikt – "tie migranti jau pie mums nebrauks", "Latvijā viņiem nav ko darīt", "viņi nav strādātāji" utt., utt. Lielākā daļa no šiem apgalvojumiem nav ne faktos, ne arī reālajā dzīvē balstīti. Vispirms – viņi brauks, tāpat kā viņi ir braukuši uz citām valstīm. Viņi sākotnēji ierodas pavisam nelielā skaitā, pamazām izveido savas kopienas, savus atbalsta centrus. Patiesībā nekur viņus negaida ar atplestām rokām – to viņi labi apzinās, tādēļ viņi ir gatavi sastapties un pārvarēt vietējos aizspriedumus, tiesu un sociālo sistēmu.

Apgalvojums, ka Latvijā viņiem nav ko darīt, ir tikpat maldīgs. Daudzu citu Eiropas valstu pieredze liecina, ka viņi paši atrod un izveido savas biznesa nišas un tad tās centīgi aizpilda. Dažās valstīs celtniecībā, citās mazo picēriju, restorānu, taksometru un citos biznesos. Un tas ir tikai pamats un sākums. Migranti nereti ir daudz uzņēmīgāki, nekā pierasts domāt.

Tieši tāpat apgalvojums, ka "viņi nav nekādi strādātāji": daudzi potenciālie migranti ir pieraduši strādāt vairāk un smagāk par vidējo latviešu strādnieku un par mums neiedomājami zemu atalgojumu. Tas, ka visi imigranti ir sliņķi un pabalstu parazīti, ir ērts, bet pārāk vispārīgs un neprecīzs apgalvojums. Kaut kāda daļa, nenoliedzami, tādi ir, bet līdzīgi arī par austrumeiropiešiem, tai skaitā latviešiem, izplūdušos, bet maldīgos vispārinājumos mēdz spriest kāda daļa britu. Bet vienkāršā, klusā, maz redzamā migrantu milzīgā masa prot strādāt ārkārtīgi daudz un nepagurdami.

Ko tas viss nozīmē Latvijai? Eiropai būs grūti izmitināt un integrēt visu šo 121 miljonu nākotnes imigrantu. Viena, pat ļoti niecīga daļa noteikti atradīs ceļu uz Latviju. Bet strauji izmirstošajai Latvijai pat neliela daļa no šiem miljoniem varētu izrādīties nomācoši liels daudzums iepretim mūsu strauji sarukušajam jauno cilvēku skaitam.

Ko šobrīd vajadzētu darīt Latvijas valdībai? Vispirms jāpasaka, ko tai nevajadzētu darīt – neturēt par šiem jautājumiem atbildīgos amatos politiķus, kuriem nav ne sajēgas, ne arī vēlmes kaut ko uzlabot. Otrkārt – vienreiz izbeigt 24 gadus ilgušo jauno ģimeņu ar bērniem ignorēšanu (no 25 atjaunotās neatkarības gadiem, šie jautājumi nav ignorēti tikai vienu vai divus gadus).

Protams, šajā brīdi pilsoņi, kuru galvas joprojām ir iebāztas smiltīs vai kādā citā vietā, turpinās purpināt un jautāt – ko, vai tad valdībai un sabiedrībai tagad vajadzētu aicināt katru sievieti dzemdēt trīs un vairāk bērnus? Sāksim ar to, ka bērnu skaits ģimenēs ir ļoti individuāls lēmums, kurā nav ne mazāko tiesību iejaukties absolūti ne vienam – ne valdībai, ne parlamentiem, ne baznīcām. Nevienam. Pat ne aicinājuma formā. Nebiju iedomājies, ka kādam tas būtu jāpaskaidro. Bet, acīmredzot, ar smiltīs iebāztu galvu domāt ir apgrūtinoši.

Civilizēta, gudra sabiedrība rīkojas pieklājīgi un korekti – valdība vienkārši konstatē statistiski vidējo bērnu skaitu jaunajām mammām un tad ar aptauju palīdzību noskaidro, kāds, viņuprāt, būtu vēlamais bērnu skaits? Tātad šī starpība starp faktisko un vēlamo bērnus skaitu ir teritorijā, kur valdība var sākt strādāt ar dažādiem atbalsta mehānismiem. Neviens nevar uzspiest kādam radīt bērnus, ja viņš to nevēlas, neviens nevar regulēt vai kontrolēt bērnu skaitu. Tomēr sabiedrība var palīdzēt tiem, kuri ir gatavojas vai jau ir uzņēmušies atbildību par lielākām ģimenēm. Latvijā ir būtiska atšķirība starp faktisko bērnu skaitu un to, cik cilvēki vēlas, lai būtu. Aptaujas liecina, ka Latvijā, atšķirībā no daudzām citām valstīm, cilvēki vēlas vairāk bērnu, nekā viņiem šobrīd ir.

Šajā brīdī atkal cilvēki, kuri iebāzuši galvu smiltīs, sāks atkārtot veco, nodrillēto plati – pabalsti vien nav nekāds risinājums, utt. Demogrāfijas politiku novienkāršot tikai uz pabalstiem ir ļoti ērts demagoģisks, manipulatīvs veids, kā būtībā sabotēt diskusiju. Vai arī ātrs veids, kā parādīt, cik konkrētajam cilvēkam ir plakana izpratne par demogrāfijas atbalsta politiku kā tādu. Patiesībā ar demogrāfijas atbalsta politiku tiek saprasta vesela virkne pārdomātu, tieši mērķētu mehānismu – sākot ar bērnudārzu pieejamību, veselības aizsardzību, dzīvokļu pieejamību, nodokļu atlaidēm, samērīgiem pabalstiem utt. To parasti izstrādā speciālistu komandas, kuras labi orientējas šajos jautājumos. Un Latvijā tādas ir.

Ja beidzot kādam no politiķiem izdosies šajā ziņā izvilkt galvu ārā no bezcerības smilšu dūksnāja, pietiks drosmes un jaudas lauzt mūžīgo neizdarību un bezatbildību, tad var mēģināt cerēt, ka latvieši kā tauta vēl pastāvēs nākotnes Eiropā. Nākamā gada budžets, ko pieņems šī gada nogalē, būs robežšķirtne. Pēc tam katrs no viņiem var norakstīt savu politisko karjeru, savu reputāciju un savas tautas nākotni. Jo bezdarbība, rīcības imitēšana un briesmu nenovērtēšana šajā konkrētajā gadījumā līdzinās noziegumam pret savu valsti un tautu.

Krieviem ir tāds teiciens, kur var tulkot aptuveni šādi - "kamēr resnais tievē, tikmēr tievais ir miris". (3) Eiropas lielās, treknās tautas pārdzīvos nākotnes izaicinājumus. Tas, ka latvieši pārvērtušies par vāju un tievu tautu, tas ir mūsdienu politiķu tuvredzības un neizdarības rezultāts.

Izvelciet galvu ārā no smiltīm, ieraugiet šos politiķus un ierēdņus, runājiet skaidru valodu ar viņu partiju līderiem.