Ja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece uzskata, ka mūsu galvenais uzdevums ir gādāt par ilgtspējīgu mieru, tad blakus viņas viedoklim vērts nolikt to, ko teica apustulis Pāvils savā pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem: «Kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt. Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārspēt kā kāds zaglis. Jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.» (5.,3.-6.)

Jo man šķiet, ka apustulis Pāvils redzīgāk nekā mūsdienu Latvijas politiķi uztvēris to, ka miera un drošības sinonīms ir labklājība. Varbūt pirmām kārtām tieši garīgā labklājība. Jo rūpes par mantu vien neaptver visu nākotni. Un tikai rūpes par nākotni pilnībā atsaucas uz vārdu «ilgtspēja», attur mūs no iespējas būt vienīgi nakts, norieta, izbeigšanās cilvēkiem. Tāpat apustulis Pāvils, manuprāt, uzsver, ka miera un drošības sinonīms varētu būt izglītība. Tas, kas padara mūs par dienas un gaismas bērniem. Tas, kas saglabā, uztur mūsos, piemēram, apziņu, sajēgu, nojautu, ka tomēr ir kaut kāda atšķirība starp vārdiem «teritorija» un «dzimtene». Lai arī NATO puikas no Kanādas vai kādas citas alianses valsts, kad vajadzēs, no sirds gādās par mūsu teritorijas aizsardzību, tad ilgtspējīgs miers tomēr varēs pastāvēt vien tad, ja līdzās šiem puikām būs tie, kam šī teritorija ir dzimtene. Kam šī cīņa nav misija, nav ar pavēli noteikts, bet daudz dziļāk uztverts un izprasts pienākums. Atbildiet kaut sev, vai tas, ko es te rakstu, jau ir vien novecojuši uzskati? Lai kā - man arvien gribas, lai skola dod tādu gaismu, kas atklāj man gan manu pienākumu pret šo dzīves telpu, gan arī neierobežo manu ilgtspēju, manu nākotni mana «es» ietvaros.

Tas, ko saka mūsu Saeimas priekšsēdētāja, saskaņā ar ANO Deklarāciju par tautu tiesībām uz mieru, ir «katras valsts pamatpienākums» vismaz kopš 1984. gada novembra. «Tautu miermīlīgas dzīves uzturēšana ir katras valsts svēts pienākums.» Deklarācijā ANO pieprasa, lai valstu politika tiktu vērsta uz «atteikšanos no spēka pielietošanas starptautiskajās attiecībās un starptautisko strīdu atrisināšanu ar miermīlīgiem līdzekļiem, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem». Vai Eiropas, NATO valstis ir šo prasību respektējušas? Nez vai. Arī brīvību atguvusī Latvija ir piedalījusies, manuprāt, spriedzi un milzīgas antropoplūsmas veicinošos konfliktos (Irāka, Afganistāna). Turklāt oficiālā Latvija, cik var saprast, akceptē masivizētu imigrāciju atšķirīgu kultūru ilglaicīgai, mierīgai līdzāspastāvēšanai pienācīgi nesagatavotā vidē.

Tas, ko deklarē Ināra Mūrniece, netiek pēc būtības prasīts no Eiropas Savienības pašreizējiem līderiem. Ja Latvija vēl var samērā bezrūpīgi spēlēties ar vārdu «ilgtspēja» kā kaut ko netraucēti un pietiekamā laikā piepildāmu, tad, vērojot šodien vairākas Eiropas pilsētas un valstis, es noteikti liktu šim vārdam blakus arī vārdu «stabilitāte». Par ES telpas stabilitāti nav pietiekami gādāts. Turklāt - nav runa tikai par terorismu, imigrantiem vai politisko radikalizāciju. Nav runa tikai par tā vai cita apjoma bruņoto spēku kaujasspēju, bet arī par to spēku, kam būtu jāpiemīt ikvienam organizētam cilvēku kopumam, tautai, sabiedrībai, lai varētu teikt, ka tās bruņotajiem spēkiem ir ne tikai pienākums, bet arī aizmugure.

Runa ir par to (vērtību) pamatu, kas pilnvērtīga konflikta gadījumā būs izšķirošs. Šis mūsu spēks, lai cik maza tauta mēs būtu, būtu laikus jāredz, jājūt katram mūsu potenciālajam pretiniekam. Nav šaubu, ka mūsu faktiskais spēks tiek vērtēts. Un manā uztverē vājais šī spēka punkts patlaban nav Latvijas armija, bet šaubas par mūsu kā valsts spēju savākties ilgtspējīgam mieram. Piemēram, vai mēs patlaban neesam jau pārāk tālu aizklīduši cits no cita, lai sadzirdētu kaut vai visiem zināmo Blaumani? Ja ir, kā viņš savulaik teica (mans zelts…, mans gods…), tad mums ir spēks, tad mēs spējam gādāt par ilgtspējīgu mieru. Ja nav, tad mēs ceram, ka pietiekams ilgtspējīga miera faktors būs, piemēram, tā propaganda, ko grasāmies likt pretī Krievijas mediju iespaidam, teiksim, Latgalē. Arī bez tās nodrošinājuma ar izglītību un labklājību.