2016. gada augusta sākums ir atzīmējams ar diviem zīmīgiem notikumiem. Krievijā, vismaz oficiālā līmenī, tika paziņots par ekonomiskās recesijas beigām.
Proti, oficiālā līmenī Krievija ir sasniegusi recesijas zemāko punktu, un turpmāk solīta stabilizācija vai neliela izaugsme. Tas nozīmē, ka Krievija ir pielāgojusies sankciju un zemo naftas cenu režīmam.
Otrs zīmīgs notikums bija 8. augustā notikušais Baku samits, kura laikā Krievija, Azerbaidžāna un Irāna vienojās par kopēju politiku Eirāzijas ziemeļu - dienvidu dimensijas attīstībā, kas paredz uzlabot transporta koridorus, lai savienotu Ziemeļeiropu ar Persijas jūras līci.
Kas vieno jauno iezīmēto trijnieku - Krieviju, Azerbaidžānu un Irānu? Visās šajās zemēs valsts pārvaldes forma ir atšķirīga no amerikāņu tipa demokrātijas ideāla. Turklāt Krievija un Irāna ir valstis, kas tiek sodītas no rietumvalstu puses ar dažādām ekonomiskām sankcijām. Krievija jau trešo gadu dzīvo sankciju ēnā, bet pret Irānu noteiktās ekonomiskās sankcijas ir atceltas tikai daļēji.
Ja vēl pirms trim vai četriem gadiem Krievija, lai nepasliktinātu attiecības ar Rietumiem, bija ļoti piesardzīga ekonomiskajos sakaros ar Irānu, tad tagad tiek sniegti cits par citu skaļāki paziņojumi. Neilgi pirms Baku samita, 2016. gada 5. augustā, Krievijas prezidents Vladimirs Putins Azerbaidžānas ziņu aģentūrai paziņoja, ka Krievija plāno būvēt Irānā vēl astoņus kodolreaktorus, ka Krievija varētu aizdot Irānai vairāk nekā divus miljardus eiro enerģētikas projektu finansēšanai, ka Krievija palīdzēs Irānai ar tehnoloģijām, lai pārstrādātu bagātināto urānu, u.c.
Rietumiem atliek tikai nodrebēt un zīlēt, kas tas ir? Vai notiekošais ir neatgriezeniska Krievijas prioritāšu maiņa? Manuprāt, pagaidām vēl ne!
Baku samits no Krievijas puses ir jauna trumpja izspēle. Ja Rietumi nekļūs elastīgāki, tad Krievijas asimetriska atbilde būs nevis militāro aktivitāšu pastiprināšana Austrumu Ukrainā, bet gan drauds sākt būvēt astoņu plutoniju ražot spējīgu kodolreaktoru Irānā.
No otras puses. Ja sankcijas un Krievijas izolācija kļūs par ilgtermiņa politiku, tad Krievijai ir jāveido alternatīvas, kas var kompensēt ekonomiskās izaugsmes potenciālu. Alianse no Rietumu atgrūstajām valstīm jau ir ieskicēta. Turklāt jau aiznākamajā dienā pēc Baku samita notika Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Lai gan Erdogans netika aicināts uz Baku samitu, tā norises laikā viņš paziņoja, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir Turcijas draugs. Tas ir saprotami, jo Turcija palēnām virzās uz stadiju, kad pret to būtu jāsāk piemērot noteiktas ES sankcijas.
Izrēķināšanās ar Turcijas prezidenta politiskajiem pretiniekiem sasniedz 21. gadsimta Eiropā nepieredzētus mērogus.
2010. gadā Baltkrievijā arestu un citu pret opozīcijas piekritējiem vērstu pasākumu bija tūkstoš (!!!) reižu mazāk nekā Turcijā 2016. gada jūlijā. 2010. gadā pret Baltkrieviju no ES un ASV puses tika noteiktas smagas sankcijas, kas tika attiecinātas uz vairāk nekā 170 Baltkrievijas pilsoņiem un 14 uzņēmumiem.
Ja ES nepielietos dubulto standartu un īstenos vienādu politiku pret Baltkrieviju un Turciju, tad ES sankcijas ir nekavējoties jāpiemēro pret 170 000 Erdogana piekritēju un 14 000 Turcijas uzņēmumu!
Turcijas prezidents saprot, ka ar pašreizējiem represiju mērogiem Turciju pie ES pagaidām notur tikai Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera un viņam līdzīgo mīkstmiesība komplektā ar divkosību, taču tas nav stabils pamats.
Tāpēc arī Turcijai ir jābūt gatavai nostāties vienotā flangā ar no Rietumiem atstumtajiem - Irānu un Krieviju.
Izskatās, ka sāk veidoties Rietumu atstumto valstu alianse. Taču nelolosim ilūzijas par šīs alianses stiprumu. Pagaidām vēl ir laiks, kad jebkurš no topošās atstumto alianses labāk izvēlēsies sadarboties ar ES, nevis ar citām no Rietumiem atstumtajām valstīm. Taču, ja sankciju režīms turpināsies vēl vairākus gadus, tad Rietumu atstumto brālība apaugs ar kopējām ekonomiskajām interesēm.