Šodien latviešu izcilajam dzejniekam, brīvdomātājam Knutam Skujeniekam 80 gadu jubileja. Dažādās intervijās viņš atkārto vienu un to pašu tēzi – mēs pārāk daudz dzīvojam pagātnē. Mums ir pilns ar sēru dienām, mēs būvējam Likteņdārzu un laužam šķēpus par dažādiem pagātnes notikumiem, bet par nākotni runājam kusli un bailīgi.

Intervijā portālam Delfi Skujenieks uzdod jautājumu: «Padomājiet, uz kurieni ved ārzemju viesus? Uz Okupācijas muzeju! Līdz šai dienai mums nav Latvijas sasniegumu izstāžu. Tā ir pirmā vieta, kur jāved, kas jārāda. Nav jau tā, ka mums šobrīd galīgi nekā nav, bet mums tas jāredz. Mums tas jārāda cilvēkiem, lai cilvēki justos drošāk. Bet mēs visu laiku skatāmies tikai pagātnē. Kas ir Likteņdārzs, atvainojos, tas ir tas pats. Tā visa ir pagātne. Nav nekāda nopietna projekta vai idejas par Latvijas nākotni. Bet tas ir vajadzīgs. Es nezinu, kā būs, nezinu, bet man gribētos redzēt kādu grandiozu plānu Latvijas nākotnei. Gribētos.»

Var tikai apbrīnot Skujenieka dzīvīgo, uz nākotni vērsto skatījumu 80 gadu vecumā un piekrist nepieciešamībai pēc «grandioza plāna Latvijas nākotnei». Es pat būtu pieticīgāks un apmierinātos nevis ar grandiozu, bet vienkārši jēdzīgu, reālistisku plānu Latvijas nākotnei. Diemžēl tāda šobrīd nav. Ir gan Nacionālais attīstības plāns, bet tam priekšā kaut kā automātiski gribas rakstīt - «bēdīgi slavenais», jo šajā plānā varbūt arī ir sarakstītas daudzas labskanīgas lietas, bet tas nav rīcības dokuments, ar kuru salīdzina un saskaņo pieņemtos lēmumus - atbilst plānam vai neatbilst. Tas drīzāk ir dokuments, kurš radīts, «jo tādam katrai sevi cienošai valstij it kā ir jābūt». Īstam plānam jābūt tādam, lai tā galveno, stratēģisko uzdevumu katrs valsts iedzīvotājs varētu nosaukt, pamodināts nakts vidū, jo par to viņš dzirdētu diendienā no dažādiem avotiem. Igaunija par mērķi ir izvirzījusi kļūt par informācijas tehnoloģiju ieviešanas paraugvalsti, un visi tās iedzīvotāji šo mērķi skaidri zina. Kāds mērķis varētu būt mums?

Latvijas stratēģiskais plāns jāizstrādā plašā sabiedriskā diskusijā, un no šīs diskusijas nav jābaidās. Latviešu progresīvā inteliģence savai tautai diez ko neuzticas un ir pārliecināta, ka tā sapņo tikai par «saimnieku», «stingro roku», «laimes lāci», «balto tēvu» un tamlīdzīgiem brīnumiem, kas uz burvju mājienu visas problēmas atrisinās. Ja valstī cilvēki, kuriem ir izdevies sasniegt augstākas virsotnes, baidās no tautas tur «lejā», tad šādai valstij nākotnē nekas spožs nespīd. Tauta nebūt nav tik dumja un tumša, kā vienam otram šķiet. Ja sabiedrības redzamākās figūras tautai piedāvātu saprātīgus nākotnes risinājumus, tad tauta tos ar prieku atbalstītu, bet šādu piedāvājumu nav. Ir tikai kārtējie īstermiņa plāni, bez tālāka stratēģiskā redzējuma.

Domu apmaiņai varu piedāvāt dažas idejas par to, kādai Latvijai būtu nākotnē jāizskatās. Gaisā jau virmo ideja par Latviju kā pasaules zaļāko valsti ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm - ekoloģiskā pārtika, ekotūrisms utt. Šā plāna vājais punkts ir riska līmenis. Latvija ir ekonomiski ne pārāk augsti attīstīta valsts ar Eiropas mērogā salīdzinoši trūcīgiem iedzīvotājiem, tāpēc mums gribas augstāku labklājību, nevis zaļāku (vārda burtiskajā nozīmē) dzīvi. Zaļi var gribēt dzīvot pārtikušie dāņi. Mums vēl jātiek līdz viņu līmenim, un, vai ar «zaļo filozofiju» to var sasniegt, šobrīd grūti teikt.

Nesen biju Palangā, ko daudzi Latvijā uzskata par atdarināšanas vērtu paraugu. Var piekrist, ka tur viss ir vērsts uz kūrorta viesu vajadzību apmierināšanu, taču ir viena atšķirība no Jūrmalas. Tur viss ir nedaudz lētāks. Jūrmalā viss, sākot no cenām restorānos un beidzot ar istabām viesnīcās, ir dārgāks, nemaz nerunājot par nekustamo īpašumu cenām. No masu tūrista viedokļa, tā bez šaubām ir Palangas priekšrocība, bet varbūt mums ir pavisam cits ceļš ejams? Varbūt Latvijas stratēģiskā vīzija ir - dārgi, bet kvalitatīvi? Arī Laimas šokolāde ir dārgāka nekā Pergale ražojumi. Jā, Laimas konfektes ir dārgas, bet lētajā segmentā Latvijai nav perspektīvas ne pārtikas, ne kokapstrādes, ne arī kādās citās nozarēs. Tur priekšā jau ir citi ar Ķīnu priekšgalā. Neironizēsim, ka Latvijā viss ir - dārgi un sū..gi. Lai tas paliek pagātnē. Skatīsimies nākotnē.