Ārvalstu investori bēg no Latvijas. Par to liecina Latvijas Bankas apkopotā statistiska, uzskaitot ārvalstu tiešās investīcijas. Kā liecina Latvijas Bankas apkopojums, 2016. gada 1. ceturksnī ārvalstu tiešo investīciju bilance bija negatīva. No Latvijas tika evakuētas ārvalstu tiešās investīcijas 110 miljonu eiro apjomā. Savukārt 2016. gada otrajā ceturksnī ārvalstu tiešo investīciju evakuācija pastiprinājās, jo trīs mēnešu laikā Latviju pameta 168 miljoni eiro no ārvalstu tiešajām investīcijām.
Tas nenozīmē, ka visi ārvalstu investori pārtrauca investēt Latvijā. Joprojām ir ārvalstu investori, kas investīcijas veic. Taču investīciju evakuācija ir tika liela, ka ienākošā naudas plūsma nespēj kompensēt no Latvijas bēgošās naudas plūsmu. Pēc šī gada pirmā ceturkšņa rezultātu publiskošanas Ekonomikas ministrija Latvijas sabiedrībai mēģināja iestāstīt, ka Latvijas ārvalstu uzņēmumu peļņa ir gigantiska, bet dividendes - kosmiskas, ka ārvalstu tiešo investīciju plūsma ir negatīva tikai tāpēc, ka tika maksātas milzīga apmēra dividendes. Citāts no Ziņojuma par Latvijas tautsaimniecības attīstību, 2016. gada jūnijs (70. lpp.): «Savukārt 2016. gada 1. ceturksnī ĀTI plūsmas bija negatīvas - 1,6% no IKP, ko lielā mērā noteica dividenžu izmaksu pieaugums.»
Ekonomikas ministriju nemulsina loģikas trūkums skaidrojumā par dividendēm. Ja jau peļņas perspektīvas Latvijā ir tik milzīgas, tad kāpēc investori neveic peļņas reinvestēšanu Latvijā, bet to dividenžu formā aizskaita prom? Turklāt, ja ārvalstu investoru peļņa Latvijā tik gigantiska, ar milzīgām dividendēm, tad pie Latvijas ieejas durvīm būtu jāstāv garum garām investoru rindām, lai piedalītos tik izdevīgā jomā.
Tāpēc nemaldināsim sevi. Latvijā 2016. gada pirmajā pusē ir vērojama ārvalstu kapitāla bēgšana, bet oficiālais skaidrojums, kuru ir sniedzis ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (intervijā laikrakstam Dienas Bizness 5. septembrī), skan šādi: «Ilgtermiņā ir nepieciešamas pārmaiņas tautsaimniecības struktūrā, savukārt īstermiņā - jāatjauno ārvalstu investoru uzticība Latvijai, kas būtiski sabojāta pēdējo divu gadu laikā.»
Valdības un arī ekonomikas ministra galvenajam darbībām ir jābūt vērstām uz to, lai sasniegtu stratēģiskajos plānošanas dokumentos noteikto Latvijas mērķi - nemitīgi un strauji augošu IKP. Taču, lai cerētu uz nemitīgu IKP pieaugumu, ir nemitīgi jāpieaug investīciju apjomam. Ja investīcijas tiek veiktas šodien, tad ir pamats cerēt uz ienākumiem rīt. Būtisks investīciju samazinājums vienā gadā nozīmē proporcionāli daudz lielāku nesaņemto ienākumu daudzumu nākamo piecu līdz desmit gadu laikā. Ja Latvijā netiks veiktas par ES vidējo lielumu lielākas investīcijas, tad nav nekāda pamata cerībām uz ātrāku izaugsmi. Kamēr valdība no šāda mērķa nav atteikusies, tikmēr sabiedrībai ir stingri jāpieprasa, lai valdība darbotos savu nosprausto mērķu sasniegšanā.
Tāpēc pilnīgu neizpratni rada Ekonomikas ministrijas pārāk lielā aizraušanas tieši ar ārvalstu investīciju piesaisti. Kā liecina Ekonomikas ministrijas aprēķini, «laikā no 2013. līdz 2015. gadam piesaistītās ĀTI plūsmas vidēji veidoja 2,5% no IKP, tai skaitā 2015. gadā - 2,4% no IKP». (Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību, 2016. gada jūnijs, 69. lpp.)
2015. gadā, kad ārvalstu tiešo investīciju plūsma patiešām bija relatīvi liela (par trešdaļu lielāka nekā gadu iepriekš) un to apjoms sasniedza 2,4% no IKP, kopējais investīciju apjoms Latvijā bija 23% no IKP. No tā var secināt, ka ārvalstu tiešās investīcijas, pat tik labvēlīgā gadā, kāds bija 2015. gads, varēja nodrošināt tikai 1/10 daļu no Latvijas izaugsmes un ekonomikas atjaunotnei nepieciešamajiem ieguldījumiem.
Ekonomikas ministrija ar tās apakšstruktūrām tērē milzīgus resursus, lai uzlabotu tikai to investoru segmentu, kas var sagādāt vienu desmito daļu no valsts investīciju apjoma, bet neveltī pienācīgu uzmanību vietējiem uzņēmumiem, kas nodrošina 90% valstij nepieciešamo investīciju. Šāda valsts resursu šķiešana ir ekonomiski bezjēdzīga un absurda.
Kaut vai viens piemērs. Pasažieru pārvadājumu nozarē galvenie Latvijas investori ir vietējie uzņēmumi. Tie nodrošina praktiski visas investīcijas pasažieru pārvadājumu nozarē. Savukārt ekonomikas ministrs publiski neaicina atbalstīt vietējos uzņēmumus, viņš mudina ievilkt Latvijā visādus ūberus, kuru galvenās investīcijas ir smārtfonu aplikācijās un kuru shēmas ļaus samazināt Latvijas nodokļu maksājumus un Latvijas uzņēmumu ienākumus, lai ārvalstu starpnieks savu peļņas daļu izvestu no Latvijas.
Īstenojot Latvijas ūberizācijas plānu, naudas plūsma no Latvijas tiks novirzīta par labu starpniekam - aplikāciju izplatītājam.
Valdībai ir jāseko Satiksmes ministrijas nostājai un jāatbalsta nevis vietējie ūberu algotņi un lobiji, bet tie Latvijas uzņēmumi, kas nodrošina vairāk nekā 90% investīciju pasažieru pārvadājumu nozarē un kuru nomaksātie nodokļi nodrošina algas arī Ekonomikas ministrijai, kura gatavojas savā nosaukumā vārda Latvija vietā rakstīt ūber.