Ja Latvijas oficiālās aprindas un mediji uzskata, ka informatīvais karš ir realitāte, nevis vien virtuālajā telpā izspēlējama spēlīte, tad arī mediju politiku, manuprāt, pienāktos veidot atbilstoši šo vārdu būtībai. Bet, ja tukša agresīva pamuldēšana un gaisa maitāšana pašiem savā dzīves telpā kļūst ne tikai par anonīmās interneta varzas, bet arī mediju stilu, tad uzvaras nebūs.

Informatīvo karu taču definē arī kā vienu no kaujas (!) darbības variantiem. Tātad - ja tiek atzīts, ka mēs tiešām pastāvam informatīvā kara situācijā, pirmām kārtām būtu jādomā par šādai konfrontācijai atbilstošu arsenālu. Respektīvi, tā vietā, lai vaimanātu, ka Latviju turpina pārņemt Krievijas informatīvā telpa, mums jāapliecina sava spēja veikt situācijai adekvātas un apsteidzošas, kvalitatīvas kaujas darbības. Bet - cik var spriest no amatpersonu attieksmes pret sabiedriskajiem medijiem, tik liekas, ka uzsvaru arvien gribas likt uz propagandu un masu. Lai arī uzvara šajā karā var nākt tikai no tautas un realitātes. No to kvalitātes. Es uzskatu, ka patlaban vairāk iztiekam ar savu (!) ļaužu baidīšanu no Krievijas nekā nopietni gatavojam uzvaru pār Krievijas nevēlamo ietekmi savā telpā.

Kas man par to liecina? Pirmkārt, mediji dod priekšroku tam, lai cilvēkos valdītu emocionāla attieksme pret notiekošo. Nevis objektīva zināšana un spēja vērtēt. Otrkārt, mūsu politiķi gan sludina informatīvo karu, taču ne mazākajā mērā nav centušies, lai mūsu nacionālie informatīvie katliņi kļūtu par savienotajiem traukiem. Treškārt, katrā no šiem katliņiem es varu pasmelt to vai citu priekšstatu, sev pieņemamu vai noraidāmu viedokli par notiekošo, taču tiešu un kaut cik nozīmīgu šo viedokļu sadursmi, to (vēlams profesionālu) konfrontāciju es mediju telpā neesmu manījis jau vairākus gadus.

Ceturtkārt, mēs izdabājam «lielajiem brāļiem» un viņu interesēm tiktāl, ka liekamies neredzam informatīvā kara dubultdibenu. Proti - cīņa starp tirgiem un par tirgiem pasaules kungiem ir svarīgāka par politisko sistēmu un ideju cīņu. Mēs šajā kontekstā izskatāmies vistīrākie liekuļi. Kā ne, ja virtuālajā telpā mums rit nikns un agresīvs informatīvais karš, bet, kārtojot reālus darījumus, izrādās, ka ar visām sankcijām bez uzticības un sadarbības ar kvēli sludināto «ienaidnieku numur viens» nekādi neiztikt. Jā, tā ir politika, bet, piektkārt, nav skaidrs, kāda velna pēc šīs liekulības spēles jāspēlē sabiedrībām? Jo, manā uztverē, definēt kādu augstāku ideju, mērķi, kas noteiktu tieši šādas attiecības, ne viena, ne otra karojošā puse līdz šim nav spējusi. Mediju misiju atkal grib reducēt līdz rupora lomai. Citādi, sestkārt, par mūsu mediju telpas bezmaz vai raksturlielumu nekļūtu centieni par varītēm politizēt gan privātas, gan kolektīvas idejas, iniciatīvas. Un, ja šo ideju nav paudis «pareizais« cilvēks vai organizācija, tie top publiski degradēti. Svarīgāks izrādās nevis tās vai citas idejas saturs, bet tās autora partijas piederība, tautība, pagātne… Savukārt stils, kādā notiek ņemšanās ap Ināru Pētersoni, arī Solvitu Āboltiņu, tiem vai citiem politiskajiem vai saimnieciskajiem oponentiem, man liecina, ka par politiķu un lielā mērā arī mediju galveno «argumentu» un bezmaz uzdevumu top nevis iebildes uzskatiem vai rīcībai, to kritika, bet cilvēka reputācijas kā tādas maitāšana. Man tas šķiet nožēlojami. Bet… arī to var norakstīt uz informatīvo karu. Gan mutes palaišanu bez atbildības, gan bezatbildīgu reakciju uz sacītā saturu.

Divi ukraiņu fantasti (kopvārdā - Henrijs Laions Oldi) uzskata, ka informatīvajā karā ir ievainotie, smagi ievainotie un kritušie. Tajā ievainotais vairs nav spējīgs adekvāti uztvert citādu viedokli. Smagi ievainotais nav spējīgs to uztvert bez atbildes agresijas. Bet nogalinātais vairs nav spējīgs bez agresijas paust savu viedokli. «No šī brīža tas ir zombijs, kurš vajā mūs un ēd mūsu smadzenes. Ja tu no viņa neesi aizmucis, ja viņš tev izēdis smadzenes, tad tagad, brālīt, beigts esi tu. Tagad tu vajā visus ar savu agresiju.»

Tātad - kādu, cik veselīgu kontingentu informatīvajam karam, uzvarai tajā gatavo mūsu politiķi un mediju telpa? Mēs varam tajā uzvarēt kā pilsoniska, par savas valsts kvalitatīvajiem centieniem pārliecināta sabiedrība. Taču, kamēr netiksim vaļā no savām pilsoniskuma (tostarp varas) kaitēm un domāsim, ka mums mūsu pašu dzīvē nav ar ko lepoties, mūsu kaujasspējas šajā karā būs apšaubāmas.