Eiropas Savienība ir viena no trīs pasaules lielvarām. ES kopējais IKP ir apmēram tikpat liels kā ASV un Ķīnai. Ja skatās IKP uz vienu iedzīvotāju, tad vairākas reizes lielāks par Ķīnas. Pēc iedzīvotāju skaitā ES ar saviem vairāk nekā 500 miljoniem pilsoņu krietni apsteidz ASV, kurā dzīvo apmēram 320 miljoni.
ES dalībvalstu kopējie tēriņi aizsardzības vajadzībām ir apmēram 300 līdz 350 miljardi eiro gadā. Eiropas Savienība neapšaubāmi ir viena no varenākajām pasaules lielvarām. Krievijas IKP ir vismaz 5 reizes mazāks, tēriņi aizsardzībai arī teju 3-4 reizes mazāki. Arī iedzīvotāju skaits ir vairākas reizes mazāks - nepilni 150 miljoni. Nemaz jau nerunājot par ekonomisko, tehnoloģiju atpalicību, augsto korupcijas līmeni un milzīgo birokrātiju. Objektīvi vērtējot, pēc izmēriem milzīgā Krievija, salīdzinot ar ES, patiesībā ir valsts ar mazu un vārgu ekonomiku, smagnēju valsts pārvaldi, kuras vienīgais lielākais spēks ir agresīva propagandas mašinērija.
Tomēr Eiropas Savienība kopumā nav spējīga ar cieņu un pārliecību atbildēt uz Krievijas ārpolitiskajiem izaicinājumiem. Eiropas komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ideja par kopējiem ES bruņotajiem spēkiem atklājusi milzīgas savstarpējās neuzticēšanās plaisas. Šo ideju atbalsta virkne lielāko ES dalībvalstu - Vācija, Francija, tagad arī Višegradas grupas valstis - Čehija, Polija, Slovākija un Ungārija. Tomēr Baltijas valstīs, tai skaitā Latvijā tā ir uztverta ar milzīgu skepsi un neuzticēšanos. Politikas vērotāji, augstākās amatpersonas ir skeptiski un norāda, ka ES vēl nav gatava kopīgiem bruņotajiem spēkiem, ka NATO ir pietiekoši laba garantija. Neoficiāli nonācis pat līdz apgalvojumiem, ka kopīgi ES bruņotie spēki būtu gandrīz vai Krievijai izdevīga ideja.
To bez aplinkiem norādīja arī ASV finansētās, Prāgā izvietotā radio kompānijas "Radio Brīvība" apskatnieks Jaroslavs Šimovs savā rakstā "ES armija par prieku Putinam" (1). Viņš intervē slovāku drošības politikas pētnieku Jaroslavu Nadu, kurš saka, ka - "jo mazāka ASV un NATO ietekme Eiropā, jo tas ir izdevīgāk Maskavai" (чем меньше влияние США и НАТО в Европе, тем это выгоднее Москве.) Citu apsvērumu dēļ skeptisks ir arī Latvijas sabiedriskā medija žurnālists Atis Klimovičs, kuram ir pamatīgas zināšanas un ilgstoša pieredze konfliktu zonās. Viņš šim jautājumam veltīja kritisku rakstu - "Nav piemērots brīdis veidot Eiropas armiju" (2)
Daudzi aizrāda, ka ES lielākas valstis attiecībās ar Krieviju ir uzvedušās aizdomīgi draudzīgi, bez pienācīga mugurkaula. Šiem pārmetumiem ir pamats - pavisam nesen tas pats Junkers viesojās Krievijā, kur piedalījās Putina rīkotā ekonomiskajā forumā. Lai arī viņš tur kritizēja Krievijas uzvedību, tomēr vizītes fakts kā tāds bija mulsinošs. Viņš sniedza roku kara noziegumos aizdomās turētajam Vladimiram Putinam. Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers pirms pāris mēnešiem ierunājās par sankciju atcelšanu, bet Spānija vispār atklāti sadarbojās ar Krievijas kara floti, atļaujot izmantot savas ostas Vidusjūrā, apgādājot Krievijas kara kuģus un zemūdenes ar pārtiku, degvielu, ūdeni.
Vēstures zinātāji norāda arī uz bēdīgo pieredzi, kad Eiropas lielvalstis 20. gadsimtā aprēķina vadītas slēgušas dažādus nodevīgus līgumu ar Krieviju un PSRS, ignorējot vai nododot mazāko valstu intereses. Tāpat daudzi aizrāda, ka aiz ES bruņoto spēku idejas slēpjas Vācijas un Francijas ambīcijas un ekonomiskās intereses. Piedevām, arī ne bez pamata, tiek norādīts uz ES kā organizācijas birokrātisko lēnīgumu un smagnējību. Tādēļ daudzi norāda, ka šobrīd vajag palikt un stiprināt pārbaudītu savienību - dalību NATO.
Protams, ka šīs diskusijas ir jāturpina un Baltijas valstīm ir stingri jāaizstāv labākie risinājumi, kas dod vislielāko iespējamo drošību, aizsardzības garantijas. Tomēr ir jākonstatē viena ļoti nopietna problēma, kas šobrīd atklājusies visā pilnībā. Latvijā valda dziļa neuzticēšanās Eiropas Savienībai kā organizācijai, tās lielākajām dalībvalstīm. Nenoliedzami tam ir dziļi, pamatīgi iemesli un skeptiķu argumenti ir saprotami. Pārsteidzoši ir tas, ka šī dziļā neuzticēšanās ir atklājusies arī visaugstākajā politiskajā līmenī. Tomēr mums jāatceras, ka Latvija tik ilgi nebūs daļa no pasaules globālās lielvaras, kamēr ES iekšienē būs dziļas neuzticēšanas plaisas, nespēja kopīgi sadarboties arī krīzes situācijās. Protams, arī pārējām, konkurējošajām pasaules lielvarām ir svarīgi, ka Eiropas Savienība nav tik vienota, ietekmīga un spēcīga, kāda tā varētu būt.