Pirms pāris gadiem sacēlās kārtējais jandāliņš par augstākās izglītības ilgtspēju Latvijā. Tika norādīts, ka Latvijā ir pārāk daudz studiju programmu, pārāk daudz augstskolu, bet jau ir pārāk maz studentu.

Patiešām 20. gs. 90. gadu vidū bija ļoti zema dzimstība. Kad šī paaudze sasniedza 18-19 gadu vecumu, tad iespējamo studentu skaits dramatiski samazinājās. Burtiski vai ikvienai augstskolai bija jāraksta pamatojumi, attīstības un biznesa plāni par to, kā demogrāfiskā bedre tiks pārvarēta. Visi rakstīja. 2014. gadā man iznāca noklausīties daudzus ziņojumus. Attīstības idejas visur bija pilnīgi vienādas. Ja nav savu studentu, tad ir tikai viena ideja - attīstām izglītības eksportu. Atšķīrās tikai vietas, kur augstskolas solīja meklēt ārzemju studentus, kas mācītos par maksu. Vieni solīja studentus vervēt Indijā, citi Centrālajā Āzijā utt. Tas viss izklausījās ticami līdz brīdim, kad kādā starptautiskā konferencē man iznāca noklausīties daudzus ziņojumus par Austrumeiropas augstskolu attīstību. Gandrīz visi Polijas augstskolu pārstāvji gatavojās strauji palielināt izglītības eksportu un vervēt studentus… Indijā. Savukārt viena Igaunijas augstskola solīja savu izglītības eksportu vērst Somijas un… Latvijas virzienā! Turklāt igauņi savas studijas Latvijas studentiem piedāvāja bez mācību maksas. Par studijām maksās Igaunijas valsts budžets, jo ieguvums ekonomikai būšot no studentu izdevumiem par dzīvošanu Tartu vai Tallinā. Uz šādu priekšlikumu fona Latvijas vidējā līmeņa augstskolu idejas par lielas mācību maksas iekasēšanu no visiem ārzemniekiem izskatījās nožēlojami.

Ja kāda galvā dzimst izcila biznesa ideja, kuru neviens cits nav pamanījis, tad var gūt lielus panākumus. Ja pilnīgi visi visā Austrumeiropā mēģinās īstenot vienu un to pašu ideju - biznesa plānu, tad panākumus negūs neviens. Turklāt bez Austrumeiropas uz Indijas studentiem lūkojās arī ASV, Lielbritānija un citu valstu augstskolas. Briti un amerikāņi atvēra filiāles un dibināja augstskolas Indijā, lai ārvalstu diplomu gribētājiem nebūtu nekur jābrauc, īpaši jau uz klimata ziņā auksto un mitro Eiropas ziemeļu daļu.

Izglītības eksporta izrāviena rezultāti ir pieticīgi. Tie, kam jau bija iestrādes izglītības eksportā (Stradiņa universitāte, LU vai Turība u.c.), tie savas pozīcijas noturēja vai attīstīja. Savukārt citiem nopietnā līmenī izglītības eksportā ielauzties nav izdevies. Ja visi dara vienu un to pašu, tad lielākā daļa panākumus negūs.

Tieši tas pats šogad attiecas uz ekonomikas ministra un Ministru prezidenta pēkšņo apmātību ar startapiem - strauji augošiem jauno tehnoloģiju uzņēmumiem ar riska kapitālu. Startapi būs tie, kas glābs Latvijas ekonomiku! Tiklīdz Latvijas valdība piesolīs startapiem beznodokļu režīmu, pat Stīvs Džobss augšāmcelsies un trauksies uz Latviju investēt!

Tikai Latvijas valdības plāns, ka tieši startapi nodrošinās ekonomikas izaugsmi, ir nošpikots no citām valstīm. Vispārējā ideju trūkuma apstākļos teju vai visas citas valstis ar izaugsmes problēmām sāka startapu pievilināšanas kampaņas. Vienīgais, ko potenciālajiem skaipu izgudrotājiem piedāvā Latvijas valdība, ir beznodokļu režīms. Savukārt citviet startapu pievilināšanas programmas ir daudz, daudz dāsnākas. Krievijā - Skolkovā - ir radīta augsta līmeņa infrastruktūra, tiek piedāvāta megagrantu sistēma. Kazahstānā, ja startaps ienāks valsts atbalstītā nozarē, tad tiek solīts ne tikvien gandrīz beznodokļa režīms, bet pat investīciju atmaksa. Valsts sola atmaksāt noteiktu procentu no veiktā investīciju apjoma utt.

Ļaudis! Paceliet galvu un palūkojiet pāri Latvijas robežām! Paskatieties, ko dara citi! Pēc tam padomājiet, uz kāda pamata var cerēt, ka 2017. gadā tieši startapi piešķirs dinamismu Latvijas ekonomikā.

Kādi ir argumenti, kāpēc nākamā Nokia radītāji izvēlēsies tieši Latvijas kroplīgo startapiem piedāvāto beznodokļu režīmu, pretstatā citu valstu dāsnumam?

Kas patiesībā ir startapu atbalsta plāns?

Ir pāris politiski ietekmīgi džeki, kuri nevēlas maksāt nodokļus, bet vēlas nodokļu daļu izņemt kā savu peļņu. Nākamgad šiem politiski ietekmīgajiem džekiem, ja vien viņi lietos paroles vārdus startapi un riska kapitāls, ļaus nodokļus nemaksāt. Pārējiem vajadzēs, kaut vai stenot, bet maksāt pēc pilnas programmas, lai pietiktu visam, gan Holandes bruņumašīnu metāllūžņiem, gan pensijām, gan dāsniem iepirkumiem.

Sapņošana par startapiem atgādina ļoti vecu anekdoti. Kāda zeme ir novesta attīstības strupceļā, un tad politiķi piedāvā divus tās glābšanas scenārijus - fantastisko un reālistisko. Reālistiskais plāns izskatās šādi. Atlidos citplanētieši (ekonomikas ministra terminoloģijā - startapi) un mūs izglābs. Savukārt fantastiskais plāns izskatās šādi. Atrotīsim piedurknes, izbeigsim izzagt valsts naudu koruptīvajos iepirkumos un paši rāpsimies laukā no tiem mēsliem, kuros Latviju ieveda politiskie spēki, kas valdīja Latvijā pēdējos desmit gadus.