Nevar apgalvot, ka nākamā gada valsts budžeta projekts būtu visiem mutēs, ausīs un acīs. Latvijas iedzīvotāju nelīdzdalība šādos pasākumos ir saprotama: ne no manis kas atkarīgs, ne man kāds ko prasīs. Valdīklas tēlo, ka dalās ar tautu savos nodomos un centienos, tauta tēlo, ka novērtē šos centienus. Tāda mierīga līdzāstēlošana. Šajās attiecībās nedz evolūciju, nedz revolūciju nesagaidīt, pussnaudas letarģija šķiet bezgalīgs eksistences veids, ko pat nākamā gada gāzes cenas kāpums neietekmēs.

Tostarp finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS), stāstot par nākamā gada budžeta projektu, vairākkārt ir minējusi izdevumu pozīcijas, kas parādījušās kā papildu finansējums: tā ir nauda, ko valsts gatavojas tērēt Latvijas simtgades svinībām. Tas ir skaidrs, ka simtgadi mēs svinēsim - košāk, atturīgāk, bet svinēsim. Šī atziņa it kā neprasa kaut kādu taisnošanos, jo valsts simtgade tomēr ir ievērojami svētki. Taču ministre, steigdamās parādīt šo izdevumu visnotaļ attaisnojošo mērķi, vienā no savām budžeta prezentācijām izteicās, ka tad mēs rezultātā redzēšot patriotisma palielināšanos.

Diezgan riskants apgalvojums. Un ja nu neredzēsim? Un ja nu mēnesi pēc 2018. gada 18. novembra, kādai sociālo pētījumu firmai veicot aptauju, atklāsies, ka Latvijas iedzīvotāji ir iegrimuši vēl lielākā apātijā nekā 2016. gada rudenī? Un ja nu šī apātija pēc pāris gadiem būs jau pārgājusi agresīvas depresijas fāzē, ko tad? Patriotisma veicināšanai paredzētā nauda būs iztērēta velti? Tad šī situācija izskatīsies pilnīgi absurda.

Bet labi ir jau tas vien, ka vismaz viena valdības ministre apzinās, ka situācija ar patriotismu ir visai vāja un ka patriotisms ir «jāpalielina». Tikai - kādā veidā? Kultūras ministre Dace Melbārde (NA) kopā ar domubiedriem un ekspertiem ir izveidojusi Latvijas simtgades programmu Es esmu Latvija, kurā citastarp ir rakstīts: «Latvijas valstiskuma ilgtspēja primāri ir atkarīga no Latvijas cilvēku valstsgribas jeb vēlmes identificēties ar neatkarīgu Latvijas valsti un līdzdarboties tās izaugsmē. (..) Pēdējos 15 gados ir izveidojušies apstākļi, kas eventuāli var vājināt tautas valstsgribu. Sabiedrībā valda augsta neuzticība valsts varas institūcijām un turpina samazināties politiskā līdzdalība. (..) Sociālekonomisko pārmaiņu rezultātā no Latvijas pēdējo 15 gadu laikā ir aizbraukuši ap 250 tūkstošiem cilvēku. Turklāt ģeopolitiskā situācija reģionā arī var veicināt nedrošības sajūtu attiecībā uz valsts nākotni. (..) Svētku programma ir veidota kā ilgtermiņa ieguldījums Latvijas nacionālās identitātes, valstiskuma apziņas un sabiedrības saliedētības nostiprināšanā, kas vairotu ne tikai valstsgribu, bet arī mūsu cilvēku radošo potenciālu, uzņēmīgumu un atbildīgumu pret Latvijas nākotni.»

Tad kādā veidā valsts vara cer «palielināt» patriotismu? Tikai ar pacilātu gatavošanos valsts svētkiem, ar teorētiskiem spriedumiem par valstsgribu un tikpat teorētisku saliedētību? Kāda var būt valstsgriba un saliedētība, ja «Latvijas sociālās realitātes aina skaitļos viennozīmīgi norāda uz to, ka Latvija grimst nabadzībā» - kā to nule apgalvojis tiesībsargs Juris Jansons? Viņaprāt, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļauti aptuveni 606 000 jeb 31% iedzīvotāju. Aiz katra - katra! - skaitļa ir kāds cilvēks, kāda ģimene, kas skaita centus un mēģina izdzīvot. Lielākajai daļai no viņiem jēdziens «patriotisms» ir tikai nesaprotamu skaņu savirknējums, jo viņiem daudz būtiskāk ir sagrabināt naudu ēdienam, siltumam un varbūt arī zālēm.

Nē, es neteikšu, ka svētki nav jāsvin, un neesmu arī no tiem, kuri vienmēr šņukst un čaukst par to, ka «viss ir slikti». Latvijas simtgade ir jānosvēta, jo tā ir mūžīgās, gaišās un svētās Latvijas dzimšanas diena, tās Latvijas sumināšana, kura - par spīti bargajiem šo simt gadu notikumiem - ir izdzīvojusi, palikdama latviska. Bet tiem, kuri patlaban pie varas, var ieteikt: lai Latvijas simtgade būtu svētki visiem vai vismaz lielākajai daļai Latvijas ļaužu - nokāpiet, varneši, no saviem augstprātības augstumiem, ieklausieties tautas sajūtās! Jo kas tad ir patriotisms? Tā ir mīlestība uz savu valsti un zemi. Taču mīlestību par naudu nenopirkt, lai arī cik daudz budžetā atvēlēsiet līdzekļus patriotisma «palielināšanai». Mīlestība, kas nopirkta par naudu, nemaz nav mīlestība. Paši zināt, kas tā ir.