Ja migranti (tieši migranti kā pagaidām visai nevadāma antropoplūsma, nevis, kā mēs tos saucam, imigranti vai bēgļi kaut kāda puslīdz dabiska, objektīvu apstākļu noteikta procesa ietvaros) Vācijā vai kur citur Eiropā sāk masveidā pastāvēt uz savas nacionālās, rases vai kultūras identitātes prioritāti nevis vairs vien savas kopienas, bet visas telpas ietvaros («Mēs, bēgļi, negribam dzīvot ar jums vienā valstī. Jūs varat to pamest», Huffington Post Deutschland, 10.2016.), tad oficiālajai Eiropai (ES, valstu līderiem), manuprāt, būtu laiks vēlamās šīs plūsmas uztveres vietā likt objektīvu tās novērtējumu.
Kas ir šī plūsma attieksmē pret Eiropu, un ko tā, šādā paskatā ienākusi un savā masā faktiski neregulēta, var Eiropai maksāt? Vai tas ir pašsaprotamas cilvēciskas attieksmes iedrošināts, pateicīgs patvēruma meklētāju kopums vai tomēr globāls ierocis, kurš varētu būt domāts arī līdzšinējās Eiropas «aizvēršanai». Un globālisti, pārnacionālie, transnacionālie finanšu dūži u.tml., iespējams, izmanto un inspirē šo plūsmu, lai procesu paātrinātu.
Umberto Eko šo situāciju paredzēja un aprakstīja jau deviņdesmitajos gados: «Fenomeni, kurus Eiropa arvien vēl mēģina uztvert kā imigrāciju, īstenībā ir migrācija. Trešā pasaule klauvē pie Eiropas durvīm un nāk iekšā pat tad, ja Eiropa negrib laist. Problēma nav lemt (politiķiem patīk izlikties, ka tie lemj), vai Parīzē drīkst apmeklēt skolu parandžā un cik mošeju vajag uzcelt Romā. Problēma ir tā, ka nākamajā tūkstošgadē (neesmu pravietis, neņemos nosaukt datumu) Eiropa pārtaps daudzrasu vai, ja jums labāk patīk, daudzkrāsu kontinentā. Patīk jums tas vai nepatīk, bet tā būs. Un arī, ja nepatīk, vienalga būs tā.»
Pagaidām Eiropa pati tuvina Umberto Eko nenosaukto datumu. Pirmkārt, ar to, ka fizikas likumi acīmredzot attiecas arī uz cilvēku plūsmām. Tur, kur vērojams identitātes, kur vērojams nacionāls, pasionārs, demogrāfisks... «retinājums», ieplūst cilvēku masas ar spēcīgāku identitāti, spēcīgāku pasionārismu. Šajā ziņā Eiropai, Eiropas Savienībai nav ko likt pretī etnosu un rasu difūzijai. Un, manuprāt, tā arī nav centusies, nav gribējusi kaut ko likt pretī. Antropoplūsmas ir iespējams vadīt, bet pagaidām liekas, ka ne jau Eiropa ir to vadības noteicēja.
Otrkārt, vai migrantus to masā interesē Eiropas kultūra, iekārta, pārvalde? Stipri šaubos. Viņiem ir sava kultūra, savi priekšstati par kopienas organizāciju, bet Eiropa tos saista kā barotne un (varbūt) kā teritorija. Viņi savu dzimteni atnes sev līdzi, kamēr eiropiešus arvien vairāk raksturo dzimtenes atrofija. Lai gan jau pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit, tad, kad vēl likās, ka «multikulturālisms» būs labs gan Eiropas nākotnei, gan ienācēju adaptācijai, bija iespējams konstatēt, ka, pat sajaucoties ar vietējiem, šie ļaudis saglabās savas kopienas un savu identitāti.
Palaidu garām, kurš tieši rakstīja: «Pāvests apmazgāja imigrantiem kājas. Bet - kultūras mēri nesakrīt. Pāvests iezīmēja kapitulāciju.»
Treškārt, varbūt atgādināt, kurš bija faktiskais «krāsaino revolūciju» autors vairākās Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīs? Eiropa tagad dabū just tik vien kā šo «revolūciju» sekas. Lai gan - ko mums viņiem pārmest, ja mēs paši itin labi iekļaujamies šajā laimes meklētāju kategorijā. Mēs - ne tikai Latvijā, bet pat «vecajā» Eiropā. Vāciju desmit gados esot pametis pusotrs miljons, 2015. gadā - 138 tūkstoši vāciešu (Die Welt).
Āfrika mani interesē, vien domājot, cik no tās potenciālajiem, vidējiem 50% migrantu (ANO pētījums) var nākotnē uzkrist Latvijai. Mani interesē, ko iesāksim mēs? Mēs, kas ik pēc dažiem gadiem vienaldzīgi un pastarpināti akceptējam tos politiskos projektus, kuru īstenotāji nebūt necenšas te mazināt to identitātes vakuumu, patības «retinājumu», kāds Eiropā dara migrantus par situācijas noteicējiem. To, manuprāt, vairs nevar skaidrot tikai ar dalību ES, ar Krievijas ietekmi vai pašu varas stulbumu. To jau jāsāk skaidrot arī ar mūsu pašu sociokulturālo atrofiju. Dzimtenes atrofiju.
Ne tikai tāpēc, ka arī Latvijā vara nav vīžojusi padarīt aktuālo un perspektīvo antropoplūsmu regulēšanu par kaut cik nopietnu valsts funkciju. Bet arī tāpēc, ka mēs paši nepastāvam kā kolektīvs «projekts», kurš, labi saprotot, ka mūsdienās pilnīgi identitātes konservācijas varianti neies cauri, tomēr gribētu, lai Latvijas saturs joprojām atbilst tās nosaukumam. Un ņemtu vērā, ka piektā daļa pasaules ļaužu sēž uz čemodāniem, lai brauktu uz labām vietām, kas zaudē dzimtenes sajūtu.