Kad cilvēks atzīstas mīlestībā, viņš redz otru ideālā gaismā, mīl nevis «tāpēc, ka», bet bez nosacījumiem, bez trūkumu ievērošanas. Viss sliktais paliek ārpus jūtām, kas pārpilda sirdi un prātu un sapludina tevi ar otru. Vai tāpat var aprakstīt mīlestību uz savu zemi? Savu Latviju? Jā, laikam jā.

Latvija ir kā melodija, kas spēlēta uz sirds stīgām. Melodija, kas vibrē un ceļas brīdī, kad Dziesmu svētku koris dzied Jāzepa Vītola Gaismas pili vai vienojas Raimonda Paula Manai Dzimtenei. Melodija, kas liek asarām sakāpt acīs ik reizi, kad dziedam Dievs, svētī Latviju! Patiešām - Dievs lai svētī, lai gan svētījis jau ir gana: vai kaut kur citur, kā mākoņos virs Vidzemes debesīm, gribas ietīties kā pūkainā segā? Vai kur citur, kā Latgales zilajos ezeros, gribas spoguļoties kā dimanta lāsēs? Vai kur citur, kā Kurzemes jūrmalā, var ievilkt sevī jūras plašumu un saplūst ar saulrietu, kas kā zeltaina saules sega apņem ūdens zilgmi un liek rūgtāk uzsmaržot priedēm krastā? Tikai svētīta zeme var likt sevi sajust tik cieši, ka katra sajūta, raugoties tās dabā, ieraksta ik sirds stūrītī - tu, mana, mana...

Vecrīgas baznīcu torņi ieduras sirdī kā Amora bultas, un katra cita pilsēta ārpus Latvijas ir vairs tikai atblāzma no mīļā Rīgas silueta, kas paveras Daugavas krastos, no Pārdaugavas uz centru braucot. Rīga, pilsēta, kurā Latvijas valsts dzimusi pirms 98 gadiem, ir dzīva un nemitīgi mainīga. Vai mīlestību uz savu dzimto pilsētu var sabojāt nemīlestība uz tās vietējo varu? Nē taču. Vienaldzība sabojā visu. Tā ir vislielākā problēma, kas bojā garu un bojā nākotnes izredzes. Nākotnes nebūs, ja ar vienaldzību skaties uz tagadni. Ieklausies sevī un dzirdi ar atvērtu sirdi, ko tu gribi just un saklausīt sev apkārt.

Latviešu valoda, kas noglāsta tevi ar savām vieglajām skaņām, trinkšķinot kā mazs zvaniņš, ir tautas vienotāja, Latvijas galvenā zīme un pastāvēšanas garants. Elements, bez kura mīlestība uz Latviju nav iespējama. Vai runā, izkop un lolo savu valodu ik brīdi, kad vēlies ko teikt? Vai turi to tīru ik vārdā, ik teikumā, kas nāk pār tavām lūpām? Atdzīvini valodu, liec tajā runāt ne vien pašam, bet arī citam, kam tā nav dzimtā mēle. Tā ir tava skaļā atzīšanās mīlestībā savai dzimtenei, jo sākumā bija vārds, kā Bībelē sacīts.

Vai šajā valodā Latvijā runās vēl gadu simtus pēc mums, ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu: vai mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba, mīlot savu zemi? Tautas dižgars Rainis mums to vēlējis, bet tai jābūt pavēlei: kļūt savā mīlestībā uz savu zemi tik lieliem savā gara spēkā, lai nekas mūs nespētu sagraut.