Šī gada 3. jūnijā vienā no lielveikaliem, kas tolaik atradās Rīgā, Saharova ielā 30, sāka iebrukt griesti. Piecas četrtonnīgas pārseguma betona plāksnes atdalījās, atrāvās no pārseguma sijas, bet nenokrita uz apmeklētājiem, jo palika karājoties dzelzs armatūrā. Par laimi, veikala darbinieki rīkojās operatīvi un paguva visus apmeklētājus evakuēt no ēkas.

Šogad viena Latvijas lielveikala īrētā ēka bija tuvu masu slepkavībai, kāda notika pirms trim gadiem, kad, iebrūkot griestiem, lielveikalā Zolitūdē gāja bojā 54 cilvēki.

Publiskajā informācijā par incidentu Saharova ielā tika izziņots tikai lielveikala nosaukums. Lielveikala nosaukums tika daudzināts visos iespējamos veidos, atkārtots un tiražēts, radot sabiedrībā iespaidu, ka tieši Saharova ielas lielveikals vienīgais ir atbildīgais par notikušo incidentu.

Taču, ja pilnīgi bezkaislīgi un objektīvi novērtējam, kas var būt vainīgs, ja kādai ēkai pēkšņi un uz līdzenas vietas iebrūk jumts, tad vainīgajam ir jābūt vienam vai vairākiem no būvniecības un projektēšanas ķēdes posmiem - arhitekts, konstruktors, būvnieks, būvmateriālu ražotājs vai/un būvuzraugs. Viens vai vairāki no šiem un tikai! Vairāki tāpēc, ka gadījumā, ja noziedzīgu bezatbildību vai rupju matemātisku kļūdu pieļaus viens no ķēdē iesaistītajiem, tad citiem ir jābūt profesionāli spējīgiem kļūdu vai bezatbildību novērst. Būvinženierim ir jāspēj saprast, kādas kvalitātes būvkonstrukcijas tika piegādātas. Arhitektam un būvinženieriem ir jāspēj identificēt rupju kļūdu slodžu aprēķinos utt.

Ja iebrūk griesti, tad vispirms ir jānovērš, lai noziedzīgi bezatbildīgie no ķēdes, kurā ietilpst arhitekts, konstruktors, būvnieks, būvmateriālu ražotājs vai/un būvuzraugs, neturpinātu savu noziedzīgo bezatbildību citos objektos un celtnēs.

    Taču Latvijā, iebrūkot lielveikalu griestiem, valsts izmeklēšana vainīgos skaidros tikai tad, ja zem kūpošajām drupām tiks aprakta līķu kaudze. Tad jā, tad pat policisti sāks rosīties. Ja iebrūk griesti, bet zem betona plāksnēm neviens nav aprakts, tad nekas nav jādara. Dzīvojam tālāk. Tad tikai publiski nosaucam lielveikala nosaukumu, lai satrakotie ļaudis izlādē savu enerģiju, izsludinot lielveikalu boikotu vai ko tamlīdzīgu.

Tā arī bija pēc Saharova ielas incidenta, un uzreiz pēc Zolitūdes traģēdijas publiski tika paziņots un daudzināts tikai lielveikala nosaukums.

Taču gan Zolitūdes, gan Saharova ielas gadījumos lielveikala uzņēmums bija tikai īrnieks. Lielveikala īpašnieki un darbinieki nepiedalījās slodžu aprēķinos, nepārbaudīja piegādāto dzelzsbetona bloku kvalitāti un sertifikācijas atbilstību. Lielveikals ir īrnieks, kura darbiniekus būvnieki nepielaiž nedz pie projektēšanas, nedz pie uzraudzības. Turklāt, atbilstoši Būvniecības valsts kontroles biroja speciālistu secinājumiem par Saharova ielas celtni, izriet, ka «pārkāpumi pieļauti visos ēkas būvniecības posmos, sākot ar ēkas projektēšanu un beidzot ar tās būvēšanu».

Par Saharova ielas veikala iebrukušo jumtu pagaidām zināmu sodu ir saņēmis tikai īrnieks - lielveikals. Lai gan tieši lielveikala darbinieki evakuēja cilvēkus no problēmu skartās ēkas, šī gada otrajā pusē lielveikala daudzināšana saistībā ar bīstamas ēkas izmantošanu radīja lielveikala uzņēmumam gan reputācijas, gan ienākumu zaudējumus.

Normāli, saprotami un loģiski būtu, ja, iebrūkot griestiem, tiktu daudzināts nevis īrnieka uzņēmuma nosaukums, bet gan pilnīgi visi, kas ir iesaistīti ķēdē - arhitekts, konstruktors, būvnieks, būvmateriālu ražotājs un būvuzraugs.

Sabiedrībai ir tiesības zināta, kuri speciālisti, uzņēmumi ir saistīti ar visu sabiedrību apdraudošu darbību. Turklāt informācija par visiem aizdomīgā objekta celtniecībā iesaistītajiem nav vainas spriešana. Vainu tiesiskā valstī nosaka tiesa, bet tas, kurš bija Saharova ielas ēkas arhitekts, konstruktors, būvnieks, būvmateriālu ražotājs un būvuzraugs, ir neapstrīdams fakts. Tieši tas, nevis lielveikala nosaukums, ir jādaudzina un jādara zināms citiem.

Iespējams, ka no ķēdes - arhitekts, konstruktors, būvnieks, būvmateriālu ražotājs un būvuzraugs - vainīgs ir tikai viens vai divi. Taču apstākļos, kad policija ir bezspēcīga, bet tiesa vilksies bezgalīgi ilgi, tikai patiesības publiskošana var atturēt pasūtītājus izvēlēties bezatbildīgus būvniekus, var atturēt būvniekus izvēlēties noziedzīgus apakšuzņēmējus utt. Tiesiskās sistēmas mazspējas gadījumā tikai regulāra atklātība var izstumt no nozares noziedzīgus neprofesionāļus, jo nozares organizācijas pēc Saharova ielas incidenta vadās pēc principa - roka roku mazgā.

Kad tiesiskā sistēma ir bezspēcīga, tad tikai atklātība var pasargāt mūs no tā, lai ar būvniecību saistītās masu slepkavības vairs nekad neatkārtotos.