Tā neapmierinātā murmināšana un arī skaļāka rūkšana, kas zumēja no malu malām, nebija tikai subjektīvas izjūtas par augošu cilvēku neapmierinātību. To apstiprina arī statistika, tostarp 2016. gada decembrī pēc Neatkarīgās Rīta Avīzes pasūtījuma veiktā SKDS aptauja par iedzīvotāju un pilsoņu uzticēšanos dažādām institūcijām.

Pērn viena pēc otras atklātībā nāca uzņēmēju, mediķu izmisuma vēstules, eļļu ugunij pielēja daudzu pedagogu algu samazināšana, ko ministrija dēvēja par reformu, ņemšanās ar nodokļu izmaiņām, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) miljonāriem, nebeidzamie bēdu stāsti ap veselības aprūpi, arvien jauni Latvijas pamešanas pieteikumi un jau aizbraukušo atklāsmes par sūro dzīvi Latvijā... Vieni vairāk ar faktiem, citi ar emocijām. Gadu vēl noslēdza uzņēmējas, kulināres, grāmatu autores Signes Meirānes ieraksts facebook, ka valsts viņu ik dienu motivējot «domāt, ka varbūt tomēr jābrauc prom», jo tā atbalsta tos, kas zog, un norāj tos, kas visu grib darīt godīgi, uzspļauj saviem iedzīvotājiem, šantažē utt. Pirms kāda laika līdzīgu dvēseles kliedzienu saklausījām arī no rakstnieces Daces Rukšānes. Pat valsts eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai sakrājies - esot apriebies skatīties, kā Latvija velkas citiem aiz muguras kā aizšauta pīle (Dienas Bizness). Viņasprāt, vājākais posms esot partijas un to sasaiste ar tautu. Nekā jauna - statistika jau ilgstoši uzrāda partijas kā institucionālu veidojumu ar zemāko reitingu jeb augstāko sabiedrības neuzticēšanos. Lai gan varētu likties, ka zemāk vairs nav kur krist, izrādās - var. Pirms gada partijām uzticējās vien 10% iedzīvotāju, pirms diviem gadiem - 14%, bet pagājušā gada nogalē vien 7% - tikpat, cik 2010. gada krīzē. Tas varētu būt apmēram tik, cik esošo un daļas bijušo partiju pārstāvju un viņu radinieku, protams, ja vien viņi uzticas saviem radnieciskajiem tautas kalpiem. Arī divi pārējie neuzticēšanās līderi turas stabili savās pozīcijās. Saeimai, ar kuras atsevišķiem deputātiem saistīti skandāli, kam vajadzēja laikus prasties un nolikt mandātu, ticīgo skaits gada laikā sarucis no 17% uz 12%, bet valdība turas trijniekā ar 19% ticīgo un 73% neticīgo līdzīgi kā pērn.

Pagājušā gada lielākie grēkotāji sabiedrības acīs bijuši VID (iedzīvotāju īpatsvars, kas uzticas, gada laikā krities no 46% uz 34%, neuzticas - kāpums no 37% uz 53%) un KNAB (attiecīgi 40%-29% un 44%-57%). Tas nepārsteidz, ņemot vērā skandālu gūzmu ap tiem, kā arī šo iestāžu vadības krīzi. Diemžēl abu institūciju darba sekmīgums lielā mērā arī atkarīgs no sadarbības ar sabiedrību: iestāsies apburtais loks - sabiedrība neuzticas - sadarbība nesekmējas - rezultātu nav - neuzticas vēl vairāk. Kaut kāda rezultāta sasniegšanai, jo īpaši VID, nāksies ķerties pie represīvām metodēm, kas nav labākā platforma sabiedrības uzticēšanās atjaunošanai. Jo īpaši ja represijas tiek izvērstas pret tiem, kam var pieķerties, nevis pret tiem, kuriem visupirms vajadzētu.

Cilvēku neuzticēšanās plešas plašumā, gaisā virmo vispārējs pesimisms, neticība nekam, izņemot sev un saviem tuvākajiem, iekapsulēšanās. Uzticēšanās kredītu pamazām zaudē arī valsts kontroliere Elita Krūmiņa, Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Interesanti, ka bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas personīgais reitings ir krietni pozitīvāks nekā Elitai Krūmiņai, lai gan Sudrabas partijas reitings ir zemāks par zāli. Zemākais uzticēšanās rādītājs vairāku pēdējo gadu periodā ir baznīcai, palielu soli lejup spēruši arī mediji - TV, radio, prese, palēnām lejup tipina arī pašvaldības, prokuratūra, policija un, likumsakarīgi - veselības aprūpes iestādes, kurām zemāka uzticēšanas bija vien trakākajā krīzes gadā, 2010. Kā var nonākt līdz tādai bēdu ielejai nekrīzes laikā?

Uz šī fona šogad notiks pašvaldību, nākamgad - Saeimas vēlēšanas. Skatoties, kas notiek ārpus Latvijas, populisma uzvaras gājiens ne tikai ASV, Lielbritānijā, bet arī Itālijā, Vācijas federālajās zemēs, Islandē, Čehijā, tepat kaimiņos - Igaunijā... Cik ilgi valdošā koalīcija paļausies uz Saskaņas nepieskaitāmību nacionālajai varai un līdz ar to alternatīvas koalīcijas trūkumu un peldēs apziņā par «nepārmaiņu nolemtību», kā to dēvē Jānis Urbanovičs? Vadzis ir pamatīgi noliecies. Nav vairs daudz tādu ausu, uz kurām vēl varētu sakarināt makaronus un turpināt tukši gvelzt par plaisas mazināšanu starp varu un tautu. Ir vajadzīgs konkrēts rīcības plāns un konkrētas darbības! Ar gaidāmo Eiropas fondu naudu injekciju šoreiz nepietiks!