Labi noregulētā sistēmā priekšnieku nomaiņa ir tikai formalitāte. Lai cik augsta ranga šie (ne politiskie) priekšnieki arī būtu. Tā man, pārvaldes programmu ietvaros, mācīja skolā. Mums bija labi (Rietumu) avoti un labi skolotāji. Šie skolotāji reāli, analītiski un kritiski vērtēja padomju pārvaldes efektivitāti. Iespējams, viņi centās būt profesionāļi, vēlēdami tam režīmam labu. Bet diemžēl vairākas viņu ar pārvaldi saistītās atziņas man šķiet vietā arī šodienas Latvijā.

Viena no galvenajām - ja sistēmai vadošo kadru izvēle kļūst apgrūtinoša, ja tā no profesionālā vērtējuma pārslēdzas uz politisko un emocionālo, tad ir iemesls domāt par attiecīgo iestāžu samaitātību, to prioritāru pastāvēšanu, iekļaušanos nevis valsts, bet kādās «astoņkāju» vai «piramīdu» struktūrās. Un tieši par to jādomā, vērojot publisko, ar Valsts ieņēmumu dienesta, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju un pat ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu izvēli saistīto jezgu. Izvēles process, emocionāls cinisms (katoļi pilnīgi pamatoti iebilda Andas Rožukalnes aprobežotajām, pret NEPLP kandidāti Žannu Helmani vērstajām sentencēm) man liecina par to, ka šīs instances ir samaitātas (politizētas, partijiskas, sauciet kā gribat) un grib savu samaitātību saglabāt. Un acīmredzot tieši politiskajā elitē ir jāmeklē cilvēki, kuri lieguši un arī turpmāk grib liegt šiem kantoriem, šīm iestādēm valstisku pastāvēšanu. Kaut kādu savu separātu, savtīgu, korporatīvu apsvērumu dēļ. Un, ja šie apsvērumi regulāri gūst virsroku gan svarīgu iestāžu vadītāju izvēlē, gan attieksmē pret to funkcionēšanas kvalitāti un efektivitāti, tad jāsecina, ka esam devuši varu valsts izmantotājiem. Nevis tās veidotājiem. Jo izmantotāju viedoklis izrādās noteicošais. Tas spēj nodrošināt sev vairākumu.

Sevišķi uzskatāmi tas man šķiet, skatoties, lasot publiskos KNAB un biroja vadītājiem veltītos «seriālus». Turklāt tieši šo kaislību periodiska un manā uztverē idiotiska atkārtošanās liek uzdot jautājumu - kam tad īsti kalpo, precīzāk - ko apkalpo valsts specdienesti, drošības dienesti to kopumā? Jo, vai tad KNAB nav viņu «bērns», vai birojs neradās to dzīlēs?

Ja tur strādā profesionāļi, kāpēc viņi pieļauj un pacieš sava kantora idiotizāciju? Nedomāju, ka tā spētu tik ilgi pastāvēt kaut kādu savrupu, pastarpinātu iegribu noteikta. KNAB publisko tēlu nosaka sistēmas (politiskās, specdienestu) griba.

Ilgstoši vērojot šo, es teiktu, bezatbildīgo manipulēšanu ar augstākā līmeņa kadriem, nereti - oficiāli nevīžīgās attieksmes izraisītu to degradāciju vēl pirms stāšanās amatā, esmu gatavs gandrīz vai piekrist tam, ko savā atklātajā vēstulē paudis Ilmārs Ančāns: «Ir izveidota KNAB iniciēta un Satversmes tiesas apstiprināta valsts sabrukšanas sistēma no iekšpuses - politiskais, ekonomiskais, tiesiskais un konstitucionālais bandītisms Latvijas Republikā (..) Varas turētāji ar pseidonacionāliem saukļiem izveido kvalitatīvu politiski kriminālo grupējumu, kura darbības dziļums un plašums nav izdibināms.» Ilmārs to saista ar Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma neatbilstību cilvēktiesību normām. Es to saistu ar sistēmas slimību tās kopumā. Proti - es tajā saskatu arvien mazāk valstiskuma un arvien vairāk korporatīvisma, savtīguma kā tādā.

Tātad - es uzskatu, ka mēs esam izlaiduši varu. Iespējams, mums ir tāda vara, kādu esam pelnījuši. Jo savus pilsoņu pienākumus mēs deleģējam tai pašai varai, kuru lamājam. Esam ērti iekārtojušies. Iekārtojušies iznīkšanai. Nespējam savā, pilsoņu pakļautībā noturēt nevienu partiju, vēlēšanu laika spekulācijas ir izsmeļošas mūsu dalībai valsts politiskajā dzīvē u.tml.

Bet - izņemot mūs, nav cita resursa, kas esošo spētu darīt savādāku. Un es uzskatu, ka mēs spējam darīt esošo savādāku. Mani iepriecina visdažādākajos kontekstos sastapti gan jauni, gan ne tik jauni cilvēki. Es saskatu viņos visnotaļ pozitīvu, garīgu, māksliniecisku, intelektuālu, uzņēmīgu, praktisku potenciālu. Mūsdienīgu potenciālu. Jautājums - kāpēc šis potenciāls neizpaužas politiski? Pat sarunājoties ar cilvēkiem, kuri perfekti, daudz sakarīgāk nekā es spēj vērtēt valsts procesus, līdzko ieminos par reālu viņu iesaistīšanos politikā, reakcija ir izteikti alerģiska. Kāpēc tā? Palīdziet atbildēt!