Ministru prezidents Māris Kučinskis pilnīgi noteikti nevēlas ieiet vēsturē līdzīgi kā bijušais ASV prezidents Baraks Obama, kuram teju vienīgais, ar ko lepoties valsts iekšpolitikā, bija veselības aprūpes reforma, tā dēvētā Obamacare.

Māris Kučinskis, runājot par veselības aprūpi, lieto Latvijas valdībām ierasto frāzi, kas vairāk vai mazāk aizplīvuroti parādās visos gadījumos, kas saistīti ar papildu līdzekļu pieprasījumiem, proti, «naudas nav». Ir grūti izprast loģiku, kas vada amatpersonas, lietojot šādu retoriku, jo tā varbūt varētu izteikties komentētājs, cilvēks ar atbildību tikai un vienīgi par savu publisko runu, nevis politiķis un valstsvīrs, kura spējām un atbildībai būtu jābūt tieši saistītai ar iespējām veidot tādu valsts politiku, kas novestu pie apmierinoša rezultāta: proti, papildu līdzekļu atrašanas vai tādas sistēmas izveides, kas funkcionētu ar esošo līdzekļu daudzumu.

Labi, būsim precīzi - Kučinskis teica, ka veselības aprūpei līdzekļi jāatrod sistēmas ietvaros. Tas gan neatceļ iepriekš paustā cinismu, kā arī to, ka sistēma, kas mūždien situsies ar līdzekļu trūkumu un vilkusi dzīvību no iekšējām rezervēm, no valsts puses neapmaksājot pakalpojumu tā reālajās izmaksās, nekādas iekšējās rezerves sakasīt nevar, vismaz prasīto 150 miljonu eiro apmērā noteikti ne.

Finanšu ministrija ir piedāvājusi kaut ko, ko pati dēvē par variantiem, kā nodrošināt veselības aprūpi ar trūkstošajiem līdzekļiem: ministrija dod priekšroku pirmajam scenārijam, kas paredz sociālās apdrošināšanas maksājumos iezīmēt 1%, tādējādi budžetā papildus dodot 167 miljonus eiro. Otrs scenārijs paredz palielināt pacienta līdzmaksājumus, ja nav veikta sociālā apdrošināšana, savukārt trešais scenārijs paredz palielināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) par vienu procentpunktu, kas ļautu papildus iekasēt 80 miljonus eiro. Priekšlikumus lasot, atliek vien pieklājīgi iesaukties angliski wow!, lai neizrautos kāds mazāk pieklājīgs ar krievu žargonu saistīts vārds. Secinājumi ir vairāki - līdz šim valsts nezināja, kur grūst sociālās apdrošināšanas iemaksas, to ir tik daudz un labas, ka sociālais budžets nemaz nesagrūs, lai no tā apjoma paņemtu 1% un atdotu valsts budžetam. Tas ir pilnīgā pretrunā ar labklājības ministra Jāņa Reira līdz šim pausto, ka sociālais budžets ir neilgtspējīgs un draud sagrūt, jo darbaspējīgo un sociālās iemaksas veiktspējīgo skaits sarūk, bet no sociālā budžeta uzturamo skaits pieaug. Otrais - pacienti, par kuriem nav veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas vai kuri paši tās nav veikuši, dabūs maksāt par visu, respektīvi, šo cilvēku līdzmaksājumi palīdzēšot glābt veselības aprūpi?! Šo pat veselības ministre Anda Čakša uzreiz noraidīja kā nereālu variantu, jo pacienti jau šobrīd nav spējīgi maksāt augstos līdzmaksājumus. Latvijā tie ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā. Trešais - palielināt PVN, kurš, cita starpā, arī ir viens no augstākajiem ES. Ko tas dotu, ja plānotais naudas apjoms no šī soļa būtu 80 miljoni, bet vajadzīgi ir 150 miljoni?! Rezultāts veselības aprūpē būtu nulle, bet, jā, būtu augstāks nodoklis. Neviens no šiem variantiem nedod reālu vīziju, kas tad notiks veselības aprūpē Latvijā, jo FM piedāvātie varianti tikai palīdz vienu soli atkāpties no bezdibeņa malas, uz kuras veselības aprūpe stāv.

Ja valdībai pietiek cinisma pateikt, ka naudas nav, tad jāpietiek arī drosmes pateikt, ka tā būtiski samazinās veselības aprūpes pieejamību, lai varētu to finansēt atbilstoši reālajām izmaksām. Kā to izdarīt, lai pēc iespējas mazāk ciestu pacienti, ir nevis Finanšu, bet gan Veselības ministrijas uzdevums. Veselības ministres publiskā konstatācija, ka 70% iedzīvotāju veselības aprūpe jau šobrīd nav pieejama, ir skandalozs. Taču tā atkal ir komentētāja cienīga, nevis amatpersonas atbildīga konstatācija. Turklāt pēdējās darbības veselības aprūpes sistēmā liecina, ka VM ir svarīgāks komforts, kontaktējoties ar, piemēram, slimnīcu amatpersonām, nevis mērķtiecīga plāna izstrāde un atbilde uz slimnīcu un mediķu vaicājumu, kad viņiem tiks atbilstoši maksāts par slimnieku ārstēšanu? Kā citādi gan saprast vadības maiņu visās (!) lielākajās klīniskajās slimnīcās? Šīs darbības nesniedz nekādu atbildi uz jautājumu, vai tiešām ir iespējas atrast naudu sistēmā, kura līdz šim esot (kā tas tika pārmests iepriekšējai Rīgas Austrumu slimnīcas vadībai) saimniekojusi «neefektīvi». Neefektīvi drīzāk ir mūždien mainīgie politiskie un saimnieciskie uzstādījumi, ko sniedz teju katrs veselības ministrs, kurš parādās pie apvāršņa. Atliek vien piekrist bijušajai Rīgas Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājai Anitai Slokenbergai, ka VM galvenā kaite ir stratēģiska redzējuma trūkums par sistēmas tālāko attīstību. Diagnoze ir zināma, beidziet taču vilcināties ar zāļu atrašanu!