Pēc politiskā kursa korekcijas Rietumos (Brexit un Tramps) ledus sakustējies arī Austrumos, kur sestdien Baltkrievijā un svētdien Krievijā notika ļoti masveidīgas protesta akcijas. Minskā un citās Baltkrievijas pilsētās Lukašenko režīms pēc ilgāka veģetārisma perioda atkal parādīja zobus un ļoti agresīvi reaģēja uz sabiedrības protesta akcijām.

Brutāli tika aizturēti un uz milicijas mašīnām vilkti ne tikai jauni, spēka pilni vīrieši, bet arī cilvēki gados. Visai nožēlojami izskatījās reportāža, kurā redzams, kā trīs omonieši pilnā ekipējumā uz milicijas mašīnu velk 1936. gadā dzimušu vīrieti ar spieķi.

Atsauksmes baltkrievu interneta portālos bija viennozīmīgas - kauns Lukašenko režīmam, kurš pats sev aktīvi rok bedri. Pēc šīm masveidīgajām un faktiski nevajadzīgajām represijām kārtējais sapnis par tuvināšanos ar Eiropu ir izsapņots un tagad atliek vien draudzēties ar Putinu, kurš baltkrievu valsti nemaz par īstu valsti neuzskata, bet gan par vēsturisku pārpratumu. Līdz ar to arī no sava lielā kaimiņa Lukašenko patiesu atbalstu gaidīt nevar, savukārt pašu mājās viņš pamazām zaudē atbalstu pat no saviem lielākiem atbalstītājiem - pensionāriem un budžetniekiem. Viss tas kopumā liecina par iespējamu situācijas sarežģīšanos jau pavisam drīzā nākotnē.

Nedaudz labākā stāvoklī ir Krievijas prezidents, kura personīgais reitings joprojām ir ļoti augsts. Taču masveidīgās demonstrācijas pret korupciju Maskavā un citās vairāk nekā 80 Krievijas pilsētās ir skaidrs signāls, ka Putina draugu miljardieru nepārtraukti pieaugošās apetītes apmierināšana labi nebeigsies. Nupat Valsts domē iesniegtais likumprojekts, kurš paredz, ka Rietumu sankciju skartajiem Krievijas uzņēmējiem (kuri joprojām saņem miljardiem vērtus valsts pasūtījumus) ne tikai nebūs turpmāk jāmaksā nodokļi, bet valsts tiem atmaksās kopš 2014. gada jau samaksātos nodokļus, tikai lej eļļu ugunī.

Var domāt, ka Putins ir uzbūvējis stingru varas vertikāli un visu kontrolē, taču tā lielā mērā ir ilūzija, jo viņam ir ļoti grūti noturēt savu galveno sistēmas balstu - brāļu Rotenbergu, Kovaļčuku, Timčenko, Sečina un citu miljardieru neremdināmo apetīti. Problēma ir tajā, ka paša Putina autoritāte ir augsta, bet arvien zaglīgākajai pārvaldes sistēmai zema, un tā tracina arvien lielāku sabiedrības daļu. Tā kā nav reāla vadības nomaiņas mehānisma un līdz ar to arī iespējas visas sistēmas korekcijai, tad tās nestabilitātes potenciāls uzkrājas. Līdz kādam neparedzētam notikumam, tā dēvētajam melnajam gulbim, kurš šo konstrukciju tad arī sagāzīs.

Protams, svētdien notikušās pretkorupcijas demonstrācijas Putina režīmu diez vai spēs iedragāt, taču demonstrāciju masveidīgums, lielais jaunatnes īpatsvars tajās un brutalitāte, ar kādu demonstrācijas tika izklīdinātas (Maskavā vien aizturēti vairāk nekā 800 cilvēku), iezīmē atgriešanos pirmskrimas situācijā, kad vara un tautas apzinīgākā daļa atrodas konfrontējošās pozīcijās. Var jau tāpat kā padomju laikā federālajos kanālos izlikties, ka nekādu demonstrāciju nav bijis, taču mūsdienu pasaulē šāda noklusēšana rada tikai papildu neuzticību šādiem informācijas avotiem.

Gan Baltkrievijā, gan Krievijā policija darbojās pēc totalitāru valstu parauga - nevis aizstāvēja tautu no noziedzniekiem, bet otrādi - aizstāvēja noziedzniekus (zagļus un korumpantus) no tautas neapmierinātības. Šāda konfigurācija nav spējīga ilgtermiņā darboties un ved uz neizbēgamu konfrontāciju, jo neviens režīms nespēj ilgstoši turēties uz durkļiem. 1991. gadā režīms sabruka, jo spēka struktūras saprata, ka tām nav nekādu pamatotu iemeslu nostāties pret savu tautu. Līdzīgs brīdis Baltkrievijā var pienākt ļoti drīz. Arī Krievijā valdošais oligarhāts ilgi neizvilks, ja Putina draugu kooperatīvam Ozero netiks būtiski ierobežota apetīte.

No Latvijas viedokļa, politiskā ledus sakustēšanās mūsu kaimiņvalstīs jāvērtē ar piesardzīgu optimismu. No vienas puses, turienes režīmu ļodzīšanās var radīt zināmus draudus pasaules drošībai, bet, no otras, mēs, tāpat kā visa pasaule, vēlētos, lai Rietumu un Austrumu attiecības normalizētos. Diemžēl tas nav iespējams, kamēr amatos paliek autoritārie Krievijas un Baltkrievijas līderi, kuriem uzticības kredīts pasaulē ir beidzies. Tāpēc tur valdošo režīmu nomaiņa mums būtu izdevīga.