Par septītajā martā Maskavā it kā saskaņā ar Krievijas Kultūras ministrijas (KKM) iniciatīvu veikto spēka struktūru iebrukumu un kratīšanu Starptautiskajā Rērihu centrā (SRC), par Rērihu darbu (ap 200 eksponātu, dokumenti, dienasgrāmatas, rokraksti…) izņemšanu gribēju uzrakstīt nekavējoties. Bet – Krievijā viss ir iespējams. Varbūt centrā tiešām notikušas briesmu lietas. Nolēmu sagaidīt daudzmaz argumentētu oficiālu šīs akcijas pamatojumu. Nesagaidīju.

Tiek gan apgalvots, ka Federālā Drošības dienesta un OMON iebrukums muzejā noticis pret centra finansētāju mecenātu, Masterbankas vadītāju, patlaban starptautiskā meklēšanā esošo Borisu Buločņiku vērstā kriminālprocesa ietvaros. Izmeklētāji apgalvo, ka muzejam dāvātās deviņas Svjatoslava un Nikolaja Rērihu gleznas viņš pircis par bankai nozagtu naudu. Bet tad nav saprotams: pirmkārt, kāpēc tika savākti darbi un dokumenti, kuriem ar šo lietu nav nekāda sakara; otrkārt, kāpēc augstu KKM amatpersonu klātbūtnē tika pieļauta juridiski ārkārtīgi nekorekta «akcija» (bez saraksta, pilnvaru rakstīšana turpat ar roku…); treškārt, vai tad tiesiskā valstī sabiedriska organizācija ir līdzatbildīga par mecenāta īpašuma izcelsmi, ja šis īpašums labdarības ceļā kļuvis par muzeja īpašumu? Kāpēc muzejs šajā sakarā netika saņēmis nekādus pārmetumus līdz šim?

Jā, Krievijas medijos SRC ticis saukts par sektu, par zagtu mantu uzpircēju, ārvalstu aģentu un par ekstrēmistisku organizāciju. Ir veiktas oficiālas pārbaudes, bet apliecinājuma iepriekš minētajiem apgalvojumiem nav. Tomēr pērn un aizpērn tas piedzīvoja vairāk nekā 20 neplānotas dažādu resoru pārbaudes. Jāpiebilst, ka Nobela miera prēmijas nominants un Europa Nostra prēmijas ieguvējs SRC ir sabiedriska organizācija un nav pakļauts KKM.

Atgādinu - PSRS vadība 1989. gadā atbalstīja Nikolaja Rēriha jaunākā dēla Svjatoslava iniciatīvu nodot mantojumu no Indijas Krievijai bez atlīdzības. Un 1990. gadā, saņemot Mihaila Gorbačova garantijas, Rērihi pasaulē lielāko Rērihu gleznu kolekciju, unikālu arhīvu, sīkpalstikas kolekciju, memoriālu bibliotēku un citas raritātes uzticēja Krievijai. Mantiskā, naudas izteiksmē - milzīgas vērtības (ap miljardu dolāru). Lopuhinu muižu centrs atjaunoja no grausta līmeņa bez valsts atbalsta - par ziedotāju, sabiedrības līdzekļiem.Viens no Svjatoslava nosacījumiem bija - muzejam jābūt sabiedriskam. Viņš nodibināja Starptautisko Rērihu centru (SRC), kura pamats ir sabiedriskais muzejs. Visas garantijas, ka valsts respektēs Rērihu gribu, tika nostiprinātas attiecīgos Krievijas dokumentos.

Atgādināšu arī, ka Rērihiem bija visai ciešas saites ar Latviju. Nikolaja Rēriha tēvs ir dzimis Aizputē. Pirms kara Latvijā pastāvēja spēcīga Rēriha biedrība. Rērihi uzdāvināja biedrībai 47 gleznas, un 1937. gadā Rīgā radās Rēriha muzejs, kuru slēdza padomju vara. Gleznas arestēja, grāmatas pievāca, biedrības aktīvistus iespundēja lēģeros. Biedrība atjaunojās 1988. gadā, 1995. gadā tika reģistrēta SRC Latvijas nodaļa.

Bet - laikam taču kaimiņvalsts varai (KKM, lai kā, tomēr pārstāv varu) manta ir svarīgāka par vērtību un tāpēc varas ķēzīšanās ap centru un muzeju faktiski rit jau kopš 2013. gada. Turklāt ārkārtīgi neglīti un bezkaunīgi, ciniski demonstrējot savas vēlmes un attieksmi pret muzeju. Acīmredzot tiešām var runāt par apzinātu, turklāt visai plaši koordinētu, iesaistot dažādas augstas valsts instances, vēlmi iznīcināt, sagraut muzeju. Vienlaikus var gūt priekšstatu par likumības līmeni kaimiņvalstī.

Atliek vien pievienoties un lūgt pievienoties Krievijas Inteliģences kongresa (L. Aleksejeva, A. Arbatovs, L. Ahedžakova, V. Voinovičs, S, Kovaļovs, S. Filatovs un daudzi citi) 17. marta prasībai pārtraukt Rērihu centra graušanu. «Mēs prasām Krievijas valdību pildīt saistības, ko tā uzņēmusies attieksmē pret Svjatoslavu Rērihu. (..) Mēs pieprasām, lai izmeklēšanas orgāni, Krievijas Federācijas Kultūras ministrija un kultūras ministrs Vladimirs Medinskis personīgi atdod izņemtās gleznas un dokumentus Starptautiskajam Rērihu centram. (..) Mūsu valsts autoritāte ir saistīta arī ar spēju pildīt saistības, ko tā uzņēmusies.» Jāpiekrīt arī tam, ka šī izrēķināšanas ar sabiedrisko Nikolaja Rēriha muzeju ir izaicinājums sabiedrībai. Ja jau Rērihi uzticēja savu mantojumu tieši (Krievijas) sabiedrībai, tad tai arī nāktos muzeju aizstāvēt.