Šajās dienās Saeimai apstiprināšanai ir iesniegts likumprojekts, ar kuru vēlas noteikt Latvijas evaņģēliski luteriskai baznīcai (LELB) īpašuma tiesības uz Rīgas Svētā Pētera baznīcas ēku un zemi zem tās. Par nepieciešamību atdot Sv. Pētera baznīcu jau februāra beigās sāka runāt Rīgas mērs Nils Ušakovs. Aizbildinoties ar nespēju nodrošināt ēkas uzturēšanu un līdzekļu piesaistīšanu no Eiropas fondiem, Ušakovs aicināja atrisināt ēkas īpašuma tiesību jautājumu pēc iespējas ātrāk. Rīgas mēra paziņojums, ka Rīgas Svētā Pētera baznīcas ēka jāatdod luterāņiem, visticamāk, nav nejaušība. Tas sekoja uzreiz pēc tam, kad Rīgas dome paziņoja par vēlmi atpirkt no LELB Lielo kapu teritoriju. Zinātāji prot stāstīt, ka Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks jau sen iepriekš runājis par Sv. Pētera baznīcas atdošanu luterāņiem, kas varētu liecināt, ka, pavisam iespējams jau sākotnēji starp Rīgas domi un LELB varētu būt noslēgta klusa vienošanās – luterāņiem tiek atdota baznīca, bet Rīgas dome tiek pie kārotās Lielo kapu teritorijas, kura domei nepieciešama gan Skanstes tramvaja vajadzībām, gan apbūves plānu īstenošanai Indrānu, Kaspara un Mazās Klijānu ielu rajonā.
 
Turpmākais baznīcas liktenis satrauc daudzus, izskan runas par iespēju, ka aiz tā visa stāv kāda slēpta vienošanās, jo, kā citādi pamatot to, ka Rīgas domes vadība gatava laipni uzdāvināt LELB visas Rīgas un Latvijas mēroga kultūras dārgumu? Līdz šim baznīcas ēka ekspluatēta uz pašfinansēšanās principa, tā pati nopelnījusi līdzekļus ēkas uzturēšanai, restaurācijai, komunālajiem maksājumiem utt. Baznīcas ēkas uzturēšana un darbība nav apgrūtinājusi pilsētas vai valsts budžetu, taču tagad vicemērs Ameriks it kā stāstot, ka jau sākotnēji padomju laikos Sv. Pētera baznīcu bija paredzēts atjaunot kā baznīcu. “Tie ir balti meli. Padomju laikā, kad vispār neviens par baznīcu nedomāja, lai dotu lielu naudu restaurācijai, tas ir absurds,” stāsta bijusī Rīgas Sv. Pētera baznīcas direktore Marianna Ozoliņa.
 
Tāpat pēc M. Ozoliņas domām, satraucošs liekas fakts, ka baznīca, kas līdz šim veiksmīgi pildījusi kultūras funkciju un kalpojusi kā koncertu norises vieta, tematisku mākslas darbu izstāžu un citu kultūras pasākumu vieta, arī kā starptautisks kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams jebkuram apmeklētājam, tagad varētu būt pieejams tikai luterāņiem. “Kā izteicies arhibīskaps Jānis Vanags, baznīca nav domāta izstādēm un koncertiem, bet domāta baznīcas vajadzībām. Tas nozīmē, ka kultūras funkcija tiks anulēta un tajā pastāvēs tikai desmit cilvēku draudze,” norāda M. Ozoliņa.
 
Rīgas Sv. Pētera baznīcas atdošanai LELB nav nedz tiesību aktos, nedz vēsturē balstīta pamata. Kā rāda vēsturiskas ziņas, baznīca nekad nav piederējusi luterāņiem. Drīzāk lielākas tiesības uz ēku varētu būt Romas Katoļu baznīcai. Kā liecina vēsture, ēka 1209. gadā celta un līdz 1524. gadam tā kalpoja kā Rīgas Sv. Pētera Romas Katoļu baznīca, bet luterāņi tajā saimnieko tikai pēc t.s. "svētbilžu grautiņiem", kad lielākajās Latvijas pilsētās sākās masveida luterāņu iebrukumi katoļu baznīcās, tās vispirms izpostot, bet pēc tam konfiscējot. Vai Saeima, atdodot dievnamu tiem, kas to savulaik vardarbīgi sagrāba, apzinās konsekvences, kuras šāds likuma garam neatbilstošs lēmums izraisīs? Nemaz nerunājot par to, ka šis lēmums būtu pretrunā ar Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu, ar kuru Latvija ir uzņēmusies aizsargāt un padarīt pieejamu sabiedrībai Katoļu Baznīcas kultūras un mākslas mantojumu, un nepārprotami, Sv. Pētera baznīca ir šāda mantojuma būtiska sastāvdaļa.
 
Kā uzsver M. Ozoliņa, Otrā pasaules kara laikā daļēji nopostītā ēka atjaunota par valsts, pilsētas un visu konfesiju nodokļu maksātāju naudu un jau vairākus gadu desmitus pilda atjaunošanas un restaurācijas projektā paredzētās kultūras funkcijas. LELB līdz šim nekad nav interesējusies par ēkas restaurāciju un arī ar naudas līdzekļiem nav piedalījusies. Bet tagad tai pēkšņi iedegas vēlme dabūt atjaunoto ēku savā īpašumā.

Pilnīgi iespējams, ka visu šo centienu pamatā varētu būt finansiāls apsvērums. Pēterbaznīca ir ienesīgs objekts, skatu tornis gadā ienes vairākus simtus tūkstošus eiro un, kas zina, vai nākotnē maz baznīca piederēs latviešu tautai. Raugoties tālākā nākotnē, nav izslēgts, ka par lielu naudu dievnamu iecerēts pārdot kādam citam un Pēterbaznīcas zelta gailis, ko visā pasaulē uztver kā mūsu valsts un galvaspilsētas simbolu, turpmāk varētu asociēties ar kādas citas tautas kultūras centru.
 
Kamēr sabiedrība tiek barota ar kārtējiem meliem, bažas par baznīcas turpmāko likteni pieaug. Rīgas Svētā Pētera baznīcas ēka ir 13. gs. valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un tajā esošās mākslas vērtības ir iekļautas Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu un Apvienoto Nāciju Izglītības zinātnes un kultūras organizācijas pasaules mantojuma sarakstā. Tāpēc baznīcas atdošana LELB nav pieļaujama un arī turpmāk baznīcai ir jākalpo pilsētniekiem kā kultūras centram, kurā tiek laipni gaidīts ikviens rīdzinieks un Rīgas viesis, neatkarīgi no savas reliģiskās piederības.