2015. gadā par Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāju kļuva kādreizējais sabiedrības par atklātību Delna direktors Roberts Putnis. Divu gadu laikā Putņa vārds nav necik bieži dzirdēts, ja neskaita to, ka viņš ir rakstījis mediju pamatnostādnes, kurās sprausts kurss uz sabiedrisko mediju aiziešanu no komercreklāmu tirgus.

Bet nu tagad izgaismojas Putņa patiesā misija pārvirzīt valsts naudas strautiņus ar mazu lāpstiņu uz savu draudziņu lauciņiem.

Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) rīkoja konkursu Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā. Viss jau būtu jauki - Latvijas simtgades gaidās būtu nepieciešams valstiski palīdzēt medijiem, kas grib un spēj radīt kvalitatīvu žurnālistiku, kultūrai, vēsturei un nākamībai nozīmīgu saturu, lai tiem nebūtu jāvairo skatītāju, klikšķu un abonentu skaits ar kaķīšiem, pusplikām meitenēm, sensacionālām ziņām un notievēšanas padomiem.

Konkursa komisijā, kur tika izdalīti 490 tūkstoši eiro, nebija neviena mediju praktiķa, bet daži Kultūrkapitāla fonda eksperti, divi Sorosa fonda finansētajā organizācijā Providus strādājoši sabiedrisko attiecību speciālisti un Roberts Putnis.

No 50 pieteikumu iesniedzējiem 16 ir tikuši pie valstiska atbalsta. Kas ir šie laimīgie?

Kā viens no atbalsta saņēmējiem ir VSIA Latvijas Televīzija. Taču Latvijas Televīzija ir sabiedriskais medijs, kas saņem ikgadēju valsts budžeta finansējumu. Tas kaut kā nelīmējas kopā ar paša Putņa rakstītajām un Ministru kabinetā apstiprinātajām Latvijas mediju pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam, kur paredzēts «nodalīt valsts atbalsta veidus sabiedriskajiem un privātajiem medijiem, izveidota atbalsta sistēma sabiedriski nozīmīga satura radīšanai privātajos medijos». Kāda tur privāto mediju atbalstīšana, ja valsts nauda tiek dota valsts naudu jau saņemošam medijam?

Par triju projektu uzvarētāju ir atzīts viens pretendents - a/s Delfi, kam piešķirti 116 tūkstoši eiro un kas ir gandrīz ceturtā daļa no VKKF izdalītās naudas. Taču tik lielas valsts naudas iedalīšana vienam jau tāpat gana labi pelnošam portālam nav diezcik glīti pret pārējiem pretendentiem, kuriem valsts atbalsts kvalitatīva un daudzpusīga satura radīšanā ir vitāli svarīgs pamatdarbības nodrošināšanai, nevis peļņas palielināšanai, kā tas ir a/s Delfi gadījumā.

VKKF atbalstīto projektu iesniedzēju starpā ir satura radītāji (Red Dot Media, SIA, Ascendum, biedrība Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs «Re:Baltica», nodibinājums), kas neatbilst medijiem likuma Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem izpratnē. Konkursa rīkotāji nav nodrošinājuši vienlīdzīgu konkurenci starp tiem pretendentiem, kuriem jānodrošina regulāra medija uzturēšana (avīze, žurnāls, TV, radio, interneta portāls), un tiem, kas izmanto šīs mediju platformas sava satura izplatīšanai.

Kāds gan mēdz būt šo pretendentu līdz šim ražotais produkts? Red Dot Media, kas dabūjusi naudu diviem projektiem 70 tūkstošu eiro apmērā, to vien dara, kā gadiem ilgi nodarbojas ar bezkaunīgu propagandu diezgan šauras politiski ekonomiskas grupas interesēs. Tas apkalpo pat ne visu Vienotību, bet šīs partijas tā saukto kreisi liberālo spārnu. To pašu dara arī a/s Cits medijs, kas izdod žurnālu Ir, un arī šim žurnālam iedalīta nauda diviem projektiem par kopējo summu 45 tūkstoši eiro. Taču Latvijas sabiedrība ir daudzveidīga plašā spektrā, no konservatīviem līdz sociāldemokrātiskiem uzskatiem. Nav glīti, ka tik daudz valsts naudas tiek iedalīts tikai vienam šā spektra nogrieznītim.

Bet viss ir loģiski. Putnis un vēl divi komisijas locekļi nāk no aprindām, kas sākotnēji ņēma naudu no globālā blēža Džordža Sorosa, tad iemācījās izslaukt finansējumu arī no ES un ASV fondu grantiem. Ārzemju naudas devēji viegli notic, ka dod naudu svētai demokrātijas stiprināšanai, jo neskatās TV3 Nekā personīga (Red Dot Media izmantota platforma), kur «sliktie» gēbeliskā garā tiek klāti ar mēsliem mūzikas pavadījumā, kur norma ir laist gaisā nepārbaudītus specdienestu pasviestus kompromatus. Bet Re: Baltica pētījumi parasti sākas ar vēlamo rezultātu, kam aiz matiem tiek pievilkti klāt vēlamie fakti. Piemēram, pētījumā par Kremļa naudu Baltijā vairāki žurnālisti un politiķi bez kādiem pierādījumiem ieskaitīti kaimiņvalsts troļļu rindās.

Lai pseidopētnieki un pseidoanalītiķi varētu dzīvot vēl greznāk, konkursa komisija tiem piešķīrusi ādu un gaļu, bet pārējiem tikušas iekšu iekšas.

Tām aprindām, kas dalījušas valsts naudu medijiem, viens no jājamzirdziņiem allaž ir bijis svētulīgi apkarot visu veidu interešu konfliktus. Bet kā tad pašiem ir sekmējies ar šīs nevēlamās parādības novēršanu? Konkursa komisijā bijis Andis Mizišs, konkursa komisija piešķīra naudu LTV, bet tas pats Mizišs ir līgumattiecībās ar LTV. Vai tad tas nav interešu konflikts?

Senie grieķi smējās, skatoties Aristofana komēdiju Putni, kur putni apēd dieviem domātos upurējumu dūmus. Tā arī mūsdienu Latvijā nodokļu maksātāju nauda nonāk nevis pie augstās kultūras un dailes, bet pie putniem.