Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers intervijā Latvijas Radio (28.04.2017.) apgalvoja, ka pašvaldības kļuvušas par «maziem oligarhiņiem». Tās ieguvušas pārāk lielu varu un nedomā apstāties. Viņš nav vienīgais, kas izsaka līdzīgas domas, tātad jādomā, ka nav dūmu bez uguns.

Pretrunas starp pašvaldībām un centrālo varu pieaug. Lai atbildētu uz jautājumiem - kāpēc tas notiek un kā to vērtēt, vispirms jānoskaidro, kas veido politisko procesu? Daži domā, ka tie ir atsevišķi cilvēki, kuri dažādu (bieži vien savtīgu) iemeslu dēļ bīda un virza notiekošo savās interesēs. Skatoties no iekšienes, tā var likties, taču, paceļoties drusku «virs meža» un lietas vērojot plašākās kopsakarībās, kļūst skaidrs, ka procesiem kopumā ir sava vēsturiski objektīvā gaita, kas norit neatkarīgi no atsevišķu indivīdu gribas.

Attieksmē pret cilvēkiem Latvijas centrālā vara 25 gadus ir stingri turējusies pie noteikta uzvedības modeļa. Šajā modelī uzsvars tiek likts it kā uz visas sabiedrības labumu, tajā pašā laikā tehnokrātiski ignorējot katra atsevišķa cilvēka ikdienas vajadzības. Cilvēks kā atsevišķa individualitāte, autonoma pasaule šajā modelī nepastāv. Ir tikai cipars ierēdņu sagatavotos dokumentos. Šie dokumenti tad arī cirkulē varas gaiteņos un ar tiem tiek «strādāts». Galvenais ir dokuments, nevis cilvēks, un šī patiesība ir cauraugusi sabiedrību no apakšas līdz augšai. Galvenais ir, teiksim, parakstīties par darba drošības noteikumu ievērošanu, nevis šos noteikumus ievērot.

Šajā modelī atkal no jauna atražojas ideja, ka cilvēks ar savu esamību ir nevis valstij vajadzīgs resurss, bet gan traucēklis, kurš tikai apgrūtina pārējiem dzīvi. Īpaši, ja šis cilvēks ir slims, vecs, dažādu iemeslu dēļ ar grūtībām adaptējas sabiedrībā un nespēj turēt līdzi trakajā dzīves skrējienā. Tad nu šie «nevajadzīgie» cilvēki dodas uz īrijām, uz bodi pēc divlitrenes, priekšlaicīgi uz smilšu kalniņu, un vara to klusuciešot atbalsta. Problēma slēpjas apstāklī, ka arī Latvijas sabiedrība kopumā šo modeli akceptē, uzskatot, ka katrs pats savas laimes kalējs un valstij ne par vienu nav jārūpējas. Ar sapratni tiek uztvertas jau vairāk nekā divdesmit gadu dzirdamās mantras par to, ka naudas nav; viss maksā tik, cik tas maksā; jāievēro fiskālā disciplīna, un citas tamlīdzīgi gudras un droši vien pareizas frāzes.

    Taču cilvēks nav robots. Viņš vēlas pret sevi cilvēcisku attieksmi, ieejot jebkurā kabinetā, pieņemšanas telpā, katrā politiķa izteikumā un intonācijā. Šajā vēlmē nav nekā sociālistiska, kā to vēlas pasniegt daži gudrīši. Tieši otrādi, padomju sistēmā cilvēks bija kā tāds lopiņš, ar kuru varēja izrīkoties, kā iepatīkas - pārvietot, aizsūtīt, ielikt, norīkot utt. Ceļš nav izdevīgs - likvidējam, māja pārāk tālu - iemītniekus uz centru. Normālā sabiedrībā cilvēks ir svarīgākais nevis transparentos uz ielām, bet gan ikdienas dzīvē.

Valsts šo funkciju - gādāt, lai cilvēks savā valstī justos vēlams - neveic. Valsts distancējas no konkrēta cilvēka rūpēm. Tai atsevišķs cilvēks ir pārāk sīka vienība. Ja valsts izturas kā pamāte, tad nav brīnums, ka «mammas» lomu uzņemas pašvaldības, kuras, kā nu prot, sitas, lai neaizver skolu, slimnīcu, lai autobuss kursē kaut reizi nedēļā un tiek tīrīti piesnigušie ceļi līdz attālākām mājām. Rīgas kundziņi (ar šo vārdu apzīmēšu to sabiedrības daļu, kuru pieņemts saukt par eliti vai, lietojot anglicismu, par isteblišmentu) var vīpsnāt par cilvēku «infantilismu», gatavību atdot savu balsi par tramvaja talonu vai nekustamā nodokļa atlaidi, bet tas lietas būtību nemaina. Emocionāli valsts kļūst arvien tālāka un pašvaldība tuvāka. Demokrātiskā sabiedrībā, kur cilvēkiem arī ir kaut kāda teikšana, tas arī rada šo politiskās ass pārbīdi pašvaldību virzienā.

Līdz ar to pie tā, ka valstī pašvaldībām pieaug ietekme, bet uzticība centrālajai varai samazinās, vainīgi ir tikai un vienīgi tie paši Rīgas kundziņi, kuri nez kāpēc iedomājušies, ka varu viņiem tāpat vien kāds dāvinās. Varu nevienam nedāvina un uz mūžiem negarantē. Demokrātijā tā jānopelna. Jāsaņem no tautas, kura deleģē varai pārstāvēt savas intereses. Ja vara cilvēku intereses nepārstāv, tad cilvēki vēlēšanās tai pasaka: paldies, uz redzēšanos! Politiķiem to biežāk vajadzētu atcerēties.