Skaidrs, ka Krievijas grupas Bi2 uzstāšanās Rīgā bija priekšvēlēšanu reklāmas pasākums, kas Rīgas pašvaldības nodibinājumam Rīgas Tūrisma attīstības birojs izmaksāja 203 538 eiro. Koncerta apmeklētāju maciņi šajā dienā netika atvērti, jo šā sestdienas prieka finansētāji bija visi Rīgas nodokļu maksātāji.

Jāteic, ka līdzšinējam galvaspilsētas mēram Nilam Ušakovam (Saskaņa), kas uzaicināja Krievijas grupu uz priekšvēlēšanu koncertu, ir laba muzikālā gaume, jo Bi2 tiešām rada labu mūziku. Kaut arī neviens man pazīstams cilvēks pašvaldības vēlēšanās nebalsos par Saskaņu, es nesākšu apgalvot, ka Bi2 man nepatīk, jo to ir izvēlējies Saskaņas līderis Nils Ušakovs.

Nē, man patīk Bi2. Un es labprāt klausos arī Jeļenu Vaengu, kas dzied kopā ar Intaru Busuli, un man patīk Borisa Grebenščikova mūzika, un mani fascinē Grigorijs Ļepss, kamēr viņš nelien vērtēt tirānus. Patikšana, ziniet, ir tāda smalka lieta: tā uzrunā vai neuzrunā dvēseli, un neviens it nevienam nevar un nedrīkst pārmest, ka iekšējās stīgas ietrīsas tajā vai citā muzikālajā mirklī. Atšķirīga lieta ir tad, ja muzikants spēlē un dzied par naudu tiem, kurus viņš nemīl un neciena. Tad to sauc vienā senā vārdā. Bet ja priekšvēlēšanu koncertos piedalās muzikanti, kas no sirds atbalsta savu sponsoru politiku, tad - ko tu mīlai padarīsi? Neko!

Bet ne par to šodien dziesma. Kādā bildē sejugrāmatā ieraudzīju Dzintaru koncertzāles afišu, bet komentārs zem tās bija viennozīmīgs - «Kultūra». Afiša darīja zināmu, ka šovasar Dzintaros uzstāsies grupa Maskavas virtuozi, Valērijs Meladze, Aleksandrs Antoņenko, Ksenija Sidorova, Maksims Galkins, Osokini, Timati un vēl daži. Protams, viņi nav vienīgie, jo Dzintaru koncertzāles vasaras programma ir noslogota. Kāds inteliģents, komentējot sejugrāmatā redzamo afišu, ierakstīja: «Un kurš visus šos s...dus šķūrē uz Latviju?” Inteliģentam, šķiet, nebija zināms, ka akordeoniste Ksenija Sidorova, dziedātājs Aleksandrs Antoņenko un pianisti Osokini ir no Latvijas: viņi ne no kurienes nav «jāšķūrē». Pārējo izcelsmes valsts tiešām ir Krievija, par viņu muzikālo devumu - kā par jebkuru mākslinieku - var strīdēties, tas var patikt vai nepatikt. Vislabāk, protams, būtu, ja diskusija par kvalitāti, gaumi un politisko virzību notiktu argumentu, nevis fekāliju klātbūtnē. Bet katrs jau izvēlas sev tīkamākos pierādījumus.

Ķīviņš par to, vai Dzintaru koncertzālē būtu jāuzņem mūziķi no Krievijas, jau sen ir iegājis fāzē «vai mums vajadzīgi okupantu valsts kultūras nesēji», bet ar kultūru šai fāzei faktiski nav vairs nekāda sakara. Ja kādai sabiedrības daļai gribas, lai Dzintaros (un Latvijā vispār) skan tikai latviešu mūzika, ko spēlē tikai latvieši, tas, protams, vērtējams kā nopietns viedoklis un tajā jāieklausās. Bet tikpat nopietni ir jāieklausās viedoklī, kura būtība ir: mēs gribam dzirdēt arī pasaules mūziku. Un Krievijas kultūra - es atkārtoju, kultūra! - ir dziļa un interesanta tieši kā pasaules kultūras sastāvdaļa. Turklāt es nerunāju par dažādiem margināliem politiskajiem parūknesējiem kobzoniem, bet gan par māksliniekiem, kuri kopā ar citiem pasaules kultūras cilvēkiem rada tik nozīmīgo pasaules aizsargslāni, kas pagaidām vēl spēlē vairoga lomu pret agresiju un sabrukumu.

Ja mēs pievienotos viedoklim, ka krievu kultūra ir okupantu kultūra, tad mums vajadzētu konsekventi un lepni atteikties arī no Mihaila Bulgakova, no viņa Meistara un Margaritas un Suņa sirds, no Fjodora Dostojevska, no Antona Čehova, no Sergeja Jeseņina, no visiem krievu rakstniekiem, dzejniekiem, komponistiem, gleznotājiem un mūziķiem. Bet par okupantu «kultūru» mēs varam runāt tikai okupantu kontekstā: šo «apgaismību» Latvijā ievazāja 1939./1940. gada «atbrīvotāji», kuru nekultūra diemžēl ir dziļi iespiedusies daudzu cilvēku apziņā, nespējot vairs atšķirt graudus no mēsliem. Okupantu «kultūru» raksturo politisks lopiskums attieksmē pret pamatnāciju, pret tās vēsturisko atmiņu un pašcieņu. Šo attieksmi varam vērot, piemēram, 9. maija ikgadējās Pārdaugavas orģijās, nevis Bi2 vai Grebenščikova koncertos.

Latvieši, jācer, ir pieaugusi nācija, un tās izvēli tuvojošās pašvaldību vēlēšanās nenoteiks viens vai otrs koncerts, bet gan deputāta kandidātu nopietna izvērtēšana, jo politisko parūknesēju diemžēl joprojām ir daudz gan mākslinieku, gan politiķu vidū.