Ir, protams, dažas psiholoģiskas problēmas, kas saistās ar vinnēšanu vai zaudēšanu vēlēšanās. Jo vēlētājs, tāpat kā sporta spēļu līdzjutējs, kampaņas laikā iecepas procesā iekšā – domā par savu izvēli, strīdas ar radiniekiem, kolēģiem vai kaimiņiem, diskutē sociālajos tīklos. Iekļuvis kaut kādā vienā sabiedriskā kopā, kur viņam ir domubiedri, cilvēks var kļūdaini nodomāt, ka visa tauta domā tāpat kā viņš. Jo tiek lietots kopīgs leksiskais diskurss – visi gāna kaut kādus sliktos, liek likmes uz kopīgu favorītpartiju un jau priekšlaikus svin skaisto notikumu, ka šī partija būs uzvarētāja.

Taču atgadās, ka tā nemaz nav. Ir citas ļaužu grupas, kas domā pavisam citādi, un izrādās, ka vairākums ir tām. Vēlēšanu rezultāti var izrādīties nepavisam ne tādi, kā šķita, un tad ir dusmas - es esmu tik gudrs, man ir pārliecība, ka man ir taisnība, bet kaut kādi... (epiteti, sugasvārdi un lamuvārdi) ir izrādījušies vairākumā.

Taču mūsu sabiedrība ir raiba, mēs esam ar dažādām pieredzēm, vecumiem, izglītībām un tautībām. Mums ir dažāda izpratne par kanalizācijas vākiem un veloceliņiem, par to, kur vajag parku, kur varbūt rūpnīcu, un par to, kurš Jānis vai Krišjānis ir pelnījis būt par deputātu un mēru. Tavs tvitera vai feisbuka konts apgrozās pārsvarā tajā pašā sabiedrībā, kāds esi tu pats. Bet cilvēki dzīvo arī ārpus interneta un tām televīzijas programmām, kuras tu skaties. Viņi lasa varbūt mazliet citas grāmatas un jūsminās ne par to mūziku, par ko tu. Mēs esam demokrātiska un tiesiska valsts, kurā uzvar tas, kam vairākums un kam varbūt tiešām var arī nebūt taisnība. Bet tad ir demokrātiski tiesiskas iespējas krist uz nerviem ievēlētajai varai tās sasaukuma laikā un ievēlēt citus, labākus nākamajās vēlēšanās.

Pašvaldību vēlēšanu rezultāti kopumā valstī ir mazliet šoks gan uzvarētājiem, gan zaudētājiem. Pirmie dabūja ne tik, cik rēķināja, bet otrie pavisam ir sašļukuši. Rīgā knapi, knapi uzvarēja Saskaņa/GKR, lai gan šīs partijas atbalstītāji bija pārliecināti, ka arī šajā reizē būs tāpat kā iepriekš - pārliecinoša kaķu Kuzjas un Mura palikšana murrāt galvaspilsētas mēra Nila Ušakova kabinetā. Kur tad palika balsis, pie kā tās aizgāja?

Vēl lielāks šoks ir tiem, kas domāja, ka nu tik būs Nila gāšana un skaista latviska koalīcija. Nesanāca, kā gribēts. Bet tā gadās. Sportā arī gadās, ka bumba trāpa pa pārliktni, ne vārtos. Kaut kādu loģiku te jau var atrast - tā saucamās latviskās partijas katra dziedāja savu rubeņa riesta dziesmu, kamēr Saskaņa tās apskrēja. Bija arī «nilgāžu» solījumos ļoti daudz neizpildāma. Nu nevar ar nepilna miljarda budžetu visiem dot sabiedrisko transportu par brīvu, katram pensionāram 625 eiro veselības uzlabošanai, noasfaltēt visas ielas un vēl uzbūvēt 4000 jaunus dzīvokļus. Un tad vēl fantastiskas atlaides par nekustamā īpašuma nodokli. Ja politiķi tā runā, viena daļa viņiem notic, bet cita tomēr padomā un nenotic. Sevišķi, ja solītājpolitiķi nāk no partijām, kas ir valdībā, un ja redz, ka valdība nepavisam netiek galā ar naudas meklēšanu veselībai, izglītībai un stipri šķībi virzās arī nodokļu reforma.

Rīga gan ir mazlietiņ atsevišķs gadījums, jo auzas vecā vara ir vārījusi, nanoūdeni laistījusi, un var teikt, ka tai fantastiski paveicās, ka palika pie ruļļiem.

Kopumā Latvijā viss ir loģiski. Visur vecā vara, kas strādājusi godam, ir saglabājusi pozīcijas, lai gan tajā pašā laikā ir tendence, ka pieaug arī ļaužu neapmierinātība un vairāk mandātu iegūst arī partijas, kas sola nevis stabilitāti, bet pārmaiņas. Tas ir tāds kā brīdinājuma zvans līdzšinējiem vietvalžiem, ka šoreiz vēl viss beidzās daudzmaz labi, bet nākamreiz būs ziepes, ja kaut kā nesaņemsies un sēdēs uz lauriem. Un tas ir labi - tas neļauj krākšus snaust.

Šīm vēlēšanām nebija nekāda viena nopietna priekšvēlēšanu jautājuma, oponenti bieži vien bija tukši muldētāji, bija arī vecišķu personāžu mimikrija uzdoties par jaunajiem. Šajās vēlēšanās kaut kur trešajā plānā pazuda diskusijas par nākamību, par vīzijām un vērtībām, kas tika aizvietotas ar plakanām frāzēm, bet nākotnes redzējuma vietā bija vairāksolīšana.

Vēlētājs jau visu redz, viņu nevar piemānīt. Lielākajā daļā gadījumu Latvijas pilsētās un novados vēlētāji ir tieši precīzi novērtējuši, cik reāla darba padarījusi vecā vara un cik reāli ir jauno atnācēju solījumi. Pazīstama stabilitāte ir uzvarējusi nesaprotamas, nedrošas un mazticamas pārmaiņas. Tas ir paradokss, jo cerīgāk taču skan «izmēzt sasmakušos gaiteņus», «jaunas vēsmas», «padzīt koruptantus» utt. Tomēr cilvēki ir bijuši skeptiski, ka bezmaksas siers tiešām būs bez maksas.