Nu jau tālajā 1996. gadā kāda Latvijas laikraksta redakcija saņēma kompromitējošus materiālus par kādu Latvijas komercbanku.

Žurnālists vērsās pie komercbankas vadības, aicinot sniegt skaidrojumu. Lai iepazītos ar dokumentiem, bankas vadība palūdza vairākas dienas, un īsi pirms publikācijas tapšanas bankas prezidents uzaicināja laikraksta galveno redaktoru uz tikšanos. Tikšanās laikā sakompromitētās bankas prezidents iedeva galvenajam redaktoram dokumentu kopijas, kas apliecināja, ka trīs lielas Latvijas bankas, no kurām vienā laikrakstam bija norēķinu konts, otra kreditēja vienu no laikraksta īpašniekiem, bet par trešo banku baumoja, ka tā darbā ar kredītu nemaksātājiem algo bandītus, ir veikušas tieši tādas pašas shēmas. Dokumenti apliecināja, ka visas bankas ir rīkojušās līdzīgi, ka laikrakstam pasūtītais kompromitējošais materiāls atbilst shēmai, kuru slepus piekopa gandrīz visas Latvijas bankas.

Bankas prezidents teica redaktoram: «Tā ir tava izvēle. Tu vari publicēt materiālu tikai par manu banku, un tev nekas nedraud, jo mēs nealgojam bandītus. Tu vari publicēt materiālu par visām bankām, bet tad es negalvoju par tavu drošību. Ja tu publicēsi materiālu tikai par manu banku, tad tā būs negodīga izrēķināšanās, tad tu būsi ierocis to rokās, kuri vēlas sagrābt manas bankas tirgus daļu ar tavu palīdzību.»

    Pēc šīs sarunas laikraksta redakcijas vadība noformulēja ētiskos principus darbam ar kompromitējošiem materiāliem. Ja problēma bija vispārēja un riebeklības piekopa gandrīz visi, tad, minot tikai viena zināmā vainīgā nosaukumu, tā būtu izrēķināšanās tikai ar konkrēto uzņēmumu. Attiecīgajā gadījumā tika publicēts raksts par problēmu, neminot nevienas bankas nosaukumu, bet atsedzot precīzas kompromitējošo epizožu detaļas. Pēc tam aptuveni gada laikā tika pieņemts normatīvs dokuments, kas attiecīgo shēmu pilnībā aizliedza.

Ļoti līdzīgas pārdomas bija daudziem žurnālistiem, kas analizēja Edvarda Snoudena nopludinātos materiālus par ASV spiegošanas sistēmu. No šiem materiāliem varēja saprast, kā spiego ASV dienesti, bet, zinot tikai informāciju par ASV darbībām, nebija korekti izdarīt secinājumus, ka vienīgi ASV ir ļaunuma impērija, kas vienīgā izspiego savus draugus un partnerus. Nezinot analogu informāciju par spiegošanas līmeni Krievijā, Ķīnā, Francijā, Lielbritānijā utt., nav korekti izdarīt secinājumus, ka ASV ir vienīgā lielvara, kas nekaunīgi izspiego pat tos, kurus dēvē par saviem draugiem. Lai gan Eiropas publika pauda sašutumu, lielāko Eiropas valstu valdības protestus uz ASV nesūtīja. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiropas lielāko valstu izlūkdienesti paši izspiegoja ASV līderus. Kā šī gada 22. jūnijā ziņoja Vācijas žurnāls Spiegel, laikā, kad ASV Nacionālās drošības aģentūra izspiegoja Vācijas līderus, vācu izlūkdienesti pildīja operatīvos uzdevumus un izspiegoja Balto namu.

Līdz ar to, ja tiek nopludināta operatīvā informācija par slepus ierakstītām kādas politiskas grupas sarunām, tas nepierāda, ka neētiski un netīri darbojas tikai tie politiķi (uzņēmēji), par kuriem informācija ir nopludināta. Pašlaik atkal ir izceltas dienas gaismā t.s. oligarhu sarunas, kuras it kā tika operatīvi ierakstītas 2010. un 2011. gadā.

Vispirms ir jāatgādina, ka pašlaik ir 2017. gads un šobrīd jau ir pavisam citi oligarhi, kas jumto biznesus un valdības ministrus. Publikas uzrīdīšana daļēji no politikas atstumtajiem 2010. gada līderiem novērš uzmanību no īstajiem šī laika oligarhiem, kuri naudas ieguvei var nesodīti organizēt pat šī gadsimta lielāko ekoloģisko katastrofu Latvijā, nodedzinot tūkstošiem tonnu toksisko atkritumu, jo zina, ka tos dienesti piesegs.

Tomēr galvenais. Lai veiktu secinājumus, ka tieši tās personas, kuru sarunas it kā ir ierakstītas viesnīcā Rīdzene (pagaidām nav kliedētas šaubas par visu sarunu autentiskumu), ir Latvijas politikas lielākais ļaunums, ir jāzina, kāds saturs bija neoligarhu sarunās. Kādas sarunas tolaik un arī vēlākos gados risināja Dzintars Zaķis, Atis Kampars, Valdis Dombrovskis, Solvita Āboltiņa, Imants Parādnieks un daudzi citi t.s. neoligarhi. Ļoti iespējams, ka Rīdzenes sarunas ir inteliģentākas un pat ētiskākas uz t.s. neoligarhu sarunu fona.

Par tikumiem un leksiku neoligarhu vidē ļoti daudz stāsta tie, kam sanāca komunicēt ar Dzintaru Zaķi.

Ļoti kolorīti 2012. gada 16. oktobrī mājaslapā puaro.lv par tikumiem neoligarhu vidē izteicās Jurģis Liepnieks: «Es, tolaik Ministru prezidenta [Andra Šķēles] preses sekretārs, varēju ierasties avīzes «Diena» redakcijā, kad vien to vēlējos, un uzkavēties tur, cik vien ilgi vēlējos... Kad manas teju ikdienas vizītes Ēlertes kundzes kabinetā ievilkās, Ozoliņa kunga nākošās dienas komentārs, bez jebkādas kautrēšanās, tika labots un apstiprināts manā, tolaik Ministru prezidenta preses sekretāra, klātbūtnē. Un tas viss savukārt notika visas redakcijas acu priekšā - Ēlertes kabinetu no ārpasaules norobežoja tikai stikla sienas. Tas bija normāli, jo visiem bija jāzina, kādas ir redakcijas simpātijas un politiskais kurss. Visi to arī zināja.»