Ints Dālderis, Ilze Viņķele, Lolita Čigāne, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs uzrakstījuši iesniegumus par izstāšanos no partijas Vienotība. Šie tā sauktā partijas liberālā spārna deputāti turpinās darboties Vienotības frakcijā, atbalstīs valdību, taču no likumdošanas brīvajā laikā veidos jaunu «proeiropeisku un centrisku» partiju. Tikmēr zem Vienotības vecā karoga palikušie politiķi gatavojas rokādei partijas vadībā un kongresam, kas notiks pēc mēneša. Pašreizējais partijas vadītājs Andris Piebalgs ir piekusis un vairs negrib partiju vadīt, tāpēc stūre, visticamāk, tiks atdota jaunajam censonim Edvardam Smiltēnam, kurš ir aktīvs un ļoti, ļoti grib būt par priekšnieku.

Vienotībai pēdējos gados nav klājies diezcik labi - ir stipri vien izzaudēta kādreizējā varenība un arī pašvaldību vēlēšanās rezultāts nav nekāds izcilais. Tendence jau labu laiku ir bijusi uz to, ka partija slīd uz politisko kapsētu. Tad nu tagad tiek veiktas visādu veidu troņu spēles, lai varu saglabātu un audzētu atpakaļ.

No Vienotības kā no amēbas dalīšanās procesā būs radītas divas partijas, bet vēl taču ir arī Jaunā konservatīvā partija (JKP) ar Jutu Strīķi priekšgalā, kas ir ābols, kurš nav kritis tālu no zirga. Strīķe un Juris Jurašs kopš sākta gala, kad tika dibināts Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, ir darbojušies politikā kā Jaunā laika politiskā pasūtījuma izpildītāji, bet pēc tam kopsolī ar Vienotību. Skaidrs, ka kaut kādā brīdī atkarībā no situācijas un vajadzības JKP būs vienā draudzīgā pulciņā ar Viņķeles un Čigānes jaunpartiju un Vienotību, ja tā vēl atkopsies.

Kādēļ rodas jauni zīmoli, vieni personāži pamet skatuvi, bet citi uznāk?

Tā ir «sermuliņu mulsināšana» - sabiedrisko attiecību blēdība, «spinošana», lai elektorātam iztēlotu, ka rodas kaut kas vareni jauns, sabiedrības pieprasījumu apmierinošs. Aiz pirmās, otrās un trešās partijas stāv apmēram tie paši cilvēki, tas pats politekonomiskais grupējums, kurš teju vai trīs dekādes ar mainīgām sekmēm jau ir bijis valsts pārvaldes arhitekts. Var nosacīti dēvēt šos ļaudis par «sorosistiem», jo patiesi viena no centrālajām figūrām šajās aprindās ir bijusi un vēl tagad ir kādreizējā Sorosa fonda Latvijā un laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. Bet ir vēl visādi cilvēki - partijās, nevalstiskajās organizācijās, tiesībsargājošajās struktūrās, Ēlertes skolnieki, aģenti un adepti plašsaziņas līdzekļos. Šie ļaudis ir snobiski, jūtas pārāki un progresīvāki nekā tumsonīgie vientieši. Šīs aprindas ar «Rietumu orientāciju» saprot, ka tām jābūt par starpniekiem Rietumu globālajiem monopoliem Latvijas tirgū, tādiem kā afrikāņu virsaišiem, kas mainīja vergus pret eiropiešu stikla krellītēm.
Tāpēc tās ir tik naidīgas pret Latvijas nacionālo kapitālu, kas maisās pa kājām.

Lielā mērā ir deja vu - tiek liktas lietā tās pašas metodes, kas jau aprobētas pirms vairākiem gadiem. Kad Jaunais laiks bija jau apbružājies un kļuvis vecs, tika izveidotas divas jaunas partijas no vecajiem vēžiem - Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai, kuras apvienojās ar Jauno laiku un izveidoja Vienotību. Jaunā laika radītājs un ilggadējais vilcējs Einars Repše tika izsviests ceļmalā. Tagad līdzīgs liktenis laikam draud Solvitai Āboltiņai un viņas pietuvinātajiem, kuri ilgi vilka Vienotību, taču diezin vai ir vairs vajadzīgi nākamībā.

2009. gadā tika stāstīts, ka Vienotībā apvienojas konservatīva, liberāla un sociāldemokrātiska partija, kas dabā nav iespējams, jo nevar apvienoties vilki ar avīm. Tagad atkal ir žonglēšana ar jēdzieniem - Viņķeles un Čigānes partija būšot centriska, bet Strīķes partija esot konservatīva. Ne nu tur kāds centrisms, ne konservatīvisms, bet marksisms - sevišķi jau Strīķe klasiski atbilst visām definīcijām par boļševistiski maoistisku partiju, kas alkst atkulakot un sabāzt cietumos bagātniekus.

Pēc senas tradīcijas, jauno zīmolu dzemdināšanai un personāžu pārbīdēm fonā tiek radīts apdullinošs propagandas troksnis ar domu, ka jāpievērš uzmanība šiem jaunajiem un labajiem, kas vedīs tautu saulītē, bet vecie un sliktie ir vainīgi pie visa. Atkal tā pati 2009. un 2011. gada dziesma par «oligarhiem», atkal orveliskas «naida stundas», gānīšanās, apsaukāšanās, «inteliģences vēstules» un kulminācijā manifestācija, kuras dalībnieki sevi uzdod par tautu. Šoreiz tas jau ir stipri vien komiski, lai neteiktu, ka traģikomiski. «Rīdzenes sarunas» uzsildītas un pasniegtas kā teju vai nupat notikušas, lai gan tās ir bijušas pirms septiņiem gadiem. Divi no trim galvenajiem varoņiem Andris Šķēle un Ainārs Šlesers sen jau vairs nav aktīvajā politikā. Starplaikā Vienotības Valdis Dombrovskis un Laimdota Straujuma ir izvaldījušies pēc sirds patikas, neko dižu nav paveikuši, bet tagad tiek stāstīts, ka pie visām nelaimēm vainīgi kaut kādi «oligarhi».

Nevis vainīgos kaut kur ārpus un vēsturē vajadzētu meklēt pašreizējai valdīšanai, bet domāt, kā izstumt cauri nodokļu reformu, kur vairs nav kur atkāpties un kur iesāktais jāpabeidz. Jādomā, kā civilizēti nokārtot krīzi ar ģimenes ārstu streiku, un par to, ka atkal vasara iet uz beigām, bet skolotāji atkal nezina, kas viņus sagaida 1. septembrī. Tās ir patiešām nopietnas un aktuālas lietas, taču arī 13. Saeimas vēlēšanas ar katru dienu nāks aizvien tuvāk. Ka tikai partijiski propagandiskā kukaiņu kņada nenokauj to konstruktīvo, kas vēl valdībā palicis.