Lai kā arī atsevišķi politiķi vēlētos krimināli sodīt «Rīdzenes sarunu» dalībniekus, tas nav iespējams, jo Krimināllikums neparedz sodu par runāšanu paziņu lokā – analizējot kaislības par publicētajiem dialogiem, norāda bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Latvijas Juristu biedrības viceprezidents, zvērināts advokāts Gvido Zemrībo.

«Oligarhu» sodīšanas alkās iekarsušos prātus bijušais tiesnesis aicina vēsināt ar atgādinājumu par romiešu tiesību pamatprincipiem: «Ko mēs redzam publicētajās sarunās? Kopā ir sanākuši cilvēki, kuri viens otru pazīst. Viņi ir sarunājušies. Tā kā valoda, kādā viņi risina sarunas, par augstu inteliģenci neliecina, pieļauju, ka sarunu galds bijis klāts ar vēl ko stiprāku. No publicētajiem tekstiem nepārprotami izriet tas, ka cilvēki ir sarunājušies. Iemesls, kas manī raisa protestu pret sacelto troksni ap šīm sarunām, ir sekojošs: laiki, kad cilvēki tika arestēti tikai par to vien, ka viens otram pie alkohola glāzes pastāsta kādu politisko anekdoti, ir aizgājuši uz neatgriešanos. Tas, ka cilvēki kaut ko savā starpā runā, nav noziegums. Varam diskutēt par sarunās lietoto valodas stilu, morāli, ētiku. Taču konkrētajā gadījumā ir runa tikai par to, ir vai nav noticis noziegums. Lai būtu noziegums, ir jābūt nozieguma sastāvam - četriem pamatelementiem: subjektam, subjektīvai pusei, objektam un objektīvai pusei. Objektīvā puse ir konkrēta rīcība jeb darbība. Tas nozīmē - ir jāpierāda, ka notikusi konkrēta rīcība. Taču arī ar to vēl ir par maz. Svarīgi ir, vai šī rīcība nav pretrunā ar Krimināllikumu. Likums nosaka konkrētai rīcībai piemērojamo pantu un kriminālatbildību. Nullum crimen sine lege. Tulkojumā no latīņu valodas - bez likuma nav nozieguma. Tas ir senais romiešu krimināltiesību princips. Lai arī kā mums varētu šķist, ka tas, ko dara tā vai cita persona, ir noziegums, ja likumā nav panta, kurš paredz konkrētās darbības sodīšanu, tad tas nav noziegums. Gorbačova (domāts Mihails Gorbačovs - politiķis, kura vadībā sabruka PSRS) laikos strādāju Latvijas PSR Augstākajā tiesā. Mums nācās skatīt lietu, kur viens cilvēks 18. novembrī bija pacēlis paštaisītu brīvās Latvijas karogu. Čeka šo cilvēku gribēja notiesāt, bet panta, kurš ļautu piemērot sodu par karoga pacelšanu, likumā nebija. Ko darīt? Prokurors bija izgudrojis viņu saukt pie kriminālatbildības par huligānismu. Prokurora arguments bija sekojošs - ir izrādīta necieņa pret sabiedrību, jo padomju ļaudis jūtas sašutuši, ka viens ir uzdrošinājies pacelt buržuāziskās Latvijas karogu. Šāda konstrukcija bija acīm redzami samākslota. Latvijas PSR Augstākā tiesa nebaidījās teikt, ka tas, ko cilvēks ir izdarījis, nav noziegums, un cilvēku attaisnoja. Pirmās instances tiesa nodarījumu bija atzinusi par sīko huligānismu, jo karoga pacelšana esot notikusi Rēzeknes rajonā, maz apdzīvotā vietā dziļos laukos. Augstākās tiesas tiesnešiem radās jautājums: ja karogs būtu pacelts Rīgā, radiotornī, tad tas vairs nebūtu sīkais huligānisms, bet gan huligānisms ar smagām sekām? Lai arī čekai tajos laikos viss bija atļauts, tomēr principi tika respektēti.»

Pierādījumi «par švakiem»

Zemrībo vērsa uzmanību uz «Rīdzenes sarunu» kontekstā atsevišķu indivīdu tiražēto frāzi par «valsts nozagšanu». «Lai arī vārdi «valsts nozagšana» bieži tiek lietoti saistībā ar publicētajām sarunām, es neesmu dzirdējis, ka Krimināllikumā būtu pants, kurā šie vārdi pieminēti. Korekti būtu runāt tikai par to, vai sarunās ir saskatāma krimināli sodāma rīcība. Sarunu dalībniekus sodīt gribošo pārmetumi prokuroriem un ģenerālprokuroram nav pamatoti. Pat ja ir saskatāma rīcība, kas varētu būt krimināli sodāma, jāraugās, ar ko tas tiek pierādīts. Likums skaidri nosaka, kā tiek virzīts process, kā vācami pierādījumi. Ja procesa virzītājs ir atzinis, ka ir pietiekami pierādījumu, lai cilvēku sauktu pie atbildības, viņš vēršas pie prokurora, un prokurors pieņem lēmumu par kriminālvajāšanas uzsākšanu. Tad konkrētām personām tiek piemērots procesuālais statuss, piemēram, aizdomās turamais vai apsūdzētais. Iespējams, ka notika tā - KNAB izmeklētājs, noklausoties sarunas, bija pārliecināts, ka te ir noziegums, un aizgāja pie prokurora, lai tas ceļ apsūdzību. Prokurors atbildēja: «Nē, mīļie draugi, - jūsu savāktie pierādījumi ir pārāk švaki. Mums, prokuroriem, jāiet uz tiesu. Mēs zinām, kā šādus pierādījumus vērtēs tiesa, tādēļ kriminālprocess ir izbeidzams.» Ja šāda lieta aizietu uz tiesu, nav grūti iztēloties, kas notiktu. To mēs varam spriest kaut vai pēc bēdīgi slavenās «Lemberga lietas», kura kopš 2009. gada februāra tiek tiesāta Rīgas apgabaltiesā. Tik ilga un mokoša lietas skatīšana liecina par to, ka izmeklētāji un prokurori nav bijuši uzdevumu augstumos. Ja tik tiešām «Lemberga lietā» arī kas noziedzīgs bija, tad procesa virzītājam, pirms nest lietu uz tiesu, vajadzēja no tās izmest ārā pilnīgi visu, kas rada kaut mazākās šaubas par apsūdzētā vainu. Viens no demokrātijas principiem kriminālprocesā - jebkuras šaubas tiek tulkotas par labu apsūdzētajam. Šis princips darbojas visā demokrātiskajā pasaulē. Nevis otrādi - ja mums ir šaubas, tad tas vien jau nozīmē, ka kaut kas noziedzīgs ir bijis, un, ja reiz mums liekas, ka tur kaut kas ir bijis, tad persona noteikti jātiesā.»

Nevainīguma prezumpcija

Zemrībo uzsvēra, ka «laikā un vietā ir Latvijas Zvērinātu advokātu padomes nosodījums apzinātiem mēģinājumiem ietekmēt sabiedrisko domu pretēji tiesiskas valsts pamatprincipiem, un es pilnībā pievienojos šim advokātu padomes 19. jūlija paziņojumam».

Runājot par mītiņu pie prokuratūras, bijušais tiesnesis aicināja atsaukt atmiņā cilvēka pamattiesības demokrātijā - līdz galīgajam tiesas spriedumam nevienu personu nedrīkst uzskatīt par vainīgu. «Senos laikos tika uzskatīts, ka tautai jāpiedalās tiesas spriešanā. Tam pretstats bija tā saucamās linča tiesas, piemēram, kur kāds notvēra sievieti, pasludināja viņu par raganu, dedzināja viņu uz sārta, un tad pūlis kļuva priecīgs. Es neesmu Lemberga rads vai draugs, tomēr nevaru nepieminēt, ka šobrīd mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kur daudzi plašsaziņas līdzekļi tiražē tādu terminu kā «smagos noziegumos apsūdzētais». Piedodiet, bet arī mani var apsūdzēt visos nāves grēkos, ja vien izmeklētājam nav šaubu, ka es visus šos grēkus esmu veicis. Taču, lai atzītu par vainīgu, ar to ir par maz. Ir nevainīguma prezumpcija. Tā ir atzīta visā demokrātiskajā pasaulē. Tas nozīmē tikai un vienīgi to - kamēr nav sprieduma, ka šis cilvēks ir izdarījis noziegumu, jūs viņu nevarat saukt par noziedznieku! Arī ar spriedumu ir par maz. Spriedumam vēl ir jāstājas spēkā. Mēs nievājam visā pasaulē atzītas vērtības. Manā vadībā tika izstrādāts likums Par tiesu varu. Šis likums bija ļoti svarīgs, jo ar tā palīdzību mēs atgriezāmies pie tās tiesu sistēmas, kura Latvijā darbojās līdz okupācijai. Publiskotās sarunas esot notikušas no 2009. līdz 2011. gadam. Mīļie draugi, kur jūs ar šīm sarunām bijāt agrāk? Kas tāds tagad ir noticis, ka tieši tagad jums tik ļoti ievajadzējās atminēties par šīm sarunām?

Ja runājam par pašu slepeno noklausīšanos, tad daudzi no mums ir dzīvojuši laikos, kad bieži vien radās aizdomas par noklausīšanos. Tajos brīžos mēs ieslēdzām skaļāk radio vai atgriezām ūdens krānu. Arī demokrātiskā valstī slepena noklausīšanās var būt vajadzīga, kaut vai, lai iegūtu informāciju par nozieguma gatavošanu. Ja ar noklausīšanās palīdzību ir iespēja novērst noziegumu un izglābt viena vai vairāku cilvēku dzīvības, tad tas ir saprotami un attaisnojami. Bet vai ir attaisnojams gadījums, kad trīs gadus slepeni klausās, ko veči pie šņabja glāzes pļāpā? Tas raisa neizpratni un vedina uz pieņēmumiem, ka sarunu publiskošanu varētu būt raisījušas sarežģītās KNAB darbinieku savstarpējās attiecības un vēlme kaut kādā veidā ieriebt prokuroram, vainojot viņu «oligarhu» atbalstīšanā. Ir sajūta, ka kāds ar šo sarunu publiskošanu vēlas iegūt sev politisko kapitālu, jo kā nekā Saeimas vēlēšanas nav aiz kalniem. Angļiem ir tāds trāpīgs teiciens: the game is not worth the candle - tā spēle nav pat sveču vērta,» skaidroja G. Zemrībo.